Jaunu gadu sākot, gribas cerēt uz ko jauku, labu un skaistu. Gadsimtiem ilgi cilvēki Jauno gadu sagaida ar cerībām un ilgām pēc kā laba, neparasta un skaista. To ļaudis gadumijā vēl cits citam, raksta apsveikumu kartītēs un droši vien klusībā kāro to paši piedzīvot. Par košām, bērnišķīgām  un mīlestības pilnām kartītēm un ziemas sajūtu dzejā būs šis raidījums.

„Gan ar sniegiem, gan ar saliem,
gan ar lauskiem skaļš -
gads ir balts no abiem galiem
un pa vidu zaļš."

Tā rakstīja Ojārs Vācietis, kura memoriālajā dzīvoklī cilāsim dzejnieka ģimenei piederošās eglīšu mantiņas un klausīsimies paša dzejnieka izpildījumā dzejoli par sniegu, bet Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) lūkosim, kādas fotopastkartes uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu gatavoja pašmāju fotogrāfi profesionāļi un amatieri un kādas apsveikuma kartītes senāk tika kritizētas kā nepiedienīgas un laikmeta garam neatbilstošas. Savukārt Rīgas Jūgendstila centrā uzzināsim, kāpēc gadumijas apsveikuma kartītēs redzamas neaizmirstulītes.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Mākslas krājuma atklātņu kolekcijas glabātāja, bibliogrāfe Līga Goldberga ir izlikusi uz galda kartītes: daudzās no tām redzams jauns pārītis ziemas ainavā. Manu uzmanību piesaista kolorēta atklātnīte, kur puisis apkampis meiteni, abi sēd sniegā un meitenei ir izkrāsots koši zaļš mētelis, violeti brunči un sniegbalta cepure. Domāju, arī šodien kādai 20-gadniecei nebūtu iebildumu saņemt no mīļotā šādu Ziemassvētku vai Jaungada sveicienu. Kā stāsta Līga Goldberga, tad  pagājušā gadsimta 20. - 30.gados Latvijas presē šādas izkrāsotas  un saldas pastkartes kritizētas.

Citā atklātnītē no senākiem laikiem divi puisēni stāv uz apsniguša balkona, aiz viņiem lāstekām klāts logs un šajā ziemas ainavā balkons ir greznots ar neaizmirstulītēm, un uzraksts vēstī - „Daudz laimes Jaunā gadā!”. Kā stāsta Rīgas  Jugendstila centra muzeja direktore Agrita Tipāne, tad 19. un 20. gs. mijā  šie ziediņi kā piemiņas un uzticības simbols bija tradicionāls jugendstila  elements un arī Ziemassvētku un Jaungada kartītes tika bagātīgi rotātas ar šiem ziediņiem.

Bet dzejnieks Ojārs Vācietis brīžos, kad nerakstīja dzeju, no baltā rakstāmpapīra un melnā koppapīra grieza sniegpārsliņas – ne, lai rotātu māju   Jauno gadu gaidot, bet vienkārši tāpat, sava prieka pēc. Ziemas, sniega un gadumijas svētku mirkļus ejam lūkot dzejnieka muzejā.

Sēžam dzejnieka  viesistabā pie galda, uz kura muzeja vadītāja Ieva Ķīse ir izlikusi kastīti ar eglīšu rotājumiem - padomju gados ražoti čiekuri, putniņi, augļi, vecīši, kurus tolaik dēvēja par Salatēviem, šīs rotas Ojāra Vācieša dzīvesbiedre dzejniece un tulkotāja Ludmila Azarova un abu dēls Žanis karināja eglītē, gaidot Jauno gadu.