Vienā no ievērojamākajiem vēlās Tjūdoru neogotikas arhitektūras pieminekļiem Latvijā – Alūksnes jaunajā pilī – lūkojam, kādus interjera smalkumus te atjauno restauratori, skaidrojam, kāpēc pils bijušo īpašnieku ģerboni rotā gliemežvāki un pētām Alūksnes vēsturi pils muzeja ekspozīcijā, kā arī 120 miniatūros tautastērpus, ko savulaik ASV darinājusi alūksniete Austra Linde.

Maigi rozā tonī, gareniem šauriem logiem, maziem tornīšiem, robotām dzegām – Alūksnes jaunā pils slejas pretī Alūksnes ezeram un parkam – majestātiska un grezna ēka, kas celta 19. gs. 50. – 60. gados, kad te saimniekoja pils īpašnieks barons Aleksandrs fon Fītinghofs. Šī dzimta pilī dzīvoja, tāpat kā vairums vācbaltu muižnieku, līdz 1920. gada agrārajai reformai. Pēdējais no pils īpašniekiem – Arnolds fon Fītinghofs – jau 1918. gadā devās uz Vāciju un paņēma līdzi daļu pils iekārtojuma un mākslas darbu.

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Alūksnes Jaunajā pilī bija izvietots 7. Siguldas kājnieku pulks, pēc Otrā pasaules kara greznajā celtnē darbojās izpildkomiteja, bibliotēka, kinoteātris, pionieru nams, arī dzīvokļi te bijuši.

Kopš 1959. gada te ir atvērts muzejs, kurā tūlīt arī ielūkosimies, bet vispirms kāds interesants vēstures fakts saistībā ar pils bijušajiem īpašniekiem un Alūksnes dabas bagātībām, diemžēl arī bijušajām. Stāsta Alūksnes muzeja gide un izglītojošā darba speciāliste Jolanta Baldiņa.

Ņemot vērā pils senumu un vairākkārtēju saimnieku maiņu, ēka laiku pa laikam ir jāuzpoš, jāpielabo un zem jaunāku laiku kultūrslāņa ir jāizceļ gaismā oriģinālās mākslinieciskās interjera vērtības. Zālē laipojam gar sastatnēm un veramies uz sienām un durvīm, kur restauratori kārtu pa kārtai lupina nost padomju laikā uzlikto eļļas krāsu un atsedz skatam dekoratīvus gleznojumus ar telpisku efektu. Stāsta restauratore Zinaīda Grīnfelde.

Restauratori turpina pacietīgi atsegt un atjaunot sendienu krāsojumus un paredzēts, ka šī gada pavasarī vai vasarā mūzikas zāle vērs durvis apmeklētājiem un apskatei būs redzama ne tikai krāšņā telpu apdare, bet arī restaurēti vēsturiskie mūzikas instrumenti.

Oriģinālās mēbeles un interjera priekšmeti te nebūs redzami, jo kā jau minēju, kad pēdējais pils īpašnieks devās uz Vāciju, viņš līdzi ņēma arī vairumu pils priekšmetu. Alūksnes muzeja mājas lapā var lasīt, ka ērģeļu zālē vien to ir bijis pārpārēm: „Pēc Latvijas valsts vēstures arhīvā uzietā 1898. gada 28. marta dokumenta “Kustāmā īpašuma, kas piederējis mirušajam baronam Konstantīnam Pavlovičam Fītinghofam, saraksts” var secināt, ka Ērģeļu istaba bijusi bagātīgi apdzīvota ar dažādiem interjera priekšmetiem. Te atradies: liels riekstkoka galds, seši mīkstie krēsli, riekstkoka dīvāns un skapītis, riekstkoka ērģeles, riekstkoka spoguļgaldi, sarkankoka rakstāmgalds, bronzas pulkstenis, bronzas svečturi, desmit mazas marmora un bronzas vāzes, desmit mazas porcelāna figūriņas, bronzas lampa, deviņpadsmit eļļas gleznas, divi marmora pelnu trauki trīs balti loga aizkari.

Taču, ja jums nav sirdij tuvi baronu greznuma un mākslas priekšmeti, bet kas latviskāks, tad jākāpj uz pils otro stāvu, jāiziet cauri pastāvīgo ekspozīciju zālēm, lai nonāktu telpā, kur aiz stikla rindojas 120 leļļuki, tērpti 120 etnogrāfiskos latviešu tautas tērpos.

Netālu no Alūksnes, Ziemeru pagastā, 1918. gadā piedzima meitene vārdā Austra. Alūksnē viņa gāja skolā, nodibināja ģimeni, bet Otrā pasaules kara beigās, bēgot no padomju varas, Austra Linde kopā ar vīru un meitu izceļo uz Vāciju un vēlāk uz ASV. Paralēli darbam fabrikā, Austra emigrācijā kopusi latviskās tradīcijas, un tostarp nodarbojusies ar rokdarbiem. Tālāk seko muzeja speciālistes Jolantas Baldiņas stāstījums par filigrānu darbu, neizmērojamu pacietību un unikālu izstādi, ko Austras Lindes meita Astra Latvijas valsts simtgadē atveda uz dzimteni.

Līdzās lellēm blakus zālē pārsteidz izcilā latviešu gleznotāja, portretista, krāsu meistara Leo Kokles gleznas un priekšmeti, kas viņam reiz piederēja – palete, šaha dēlītis, otas. Kāpēc saku, ka pārsteidz, jo, ja neesi alūksnietis un mākslas zinātnieks, ierasts Leo Kokli saistīt ar galvaspilsētu, kur viņš dzīvojis un strādājis, bet dzimis viņš ir Visikumā – ciemā Alūksnes novadā un dzīves pirmo gadu pavadījis te.

Vienā raidījumā visu pils muzeju nav iespējams aplūkot- daudz tur ir stāsta vērtu lietu, bet vēl raidījuma nobeigumā ieskats Alūksnes vēsturē – e kspozīcijā „Laikmeta mielasts”, kur pie liela galda satiekas laika periodi no aizvēstures līdz Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai. Te uz viena saimes galda satikušies seši laika periodi ar priekšmetiem, kas raksturo noteikto laika periodu un stāsta par Alūksnes un tās apkārtnes vēsturi, sākot no senlaikiem līdz mūsdienām. Iespaidīga ir ložu kolekcija no laika, kad Livonijas ordeņa pastāvēšanas periodā te slējās Marienburgas cietoksnis.