Gada tumšākais laiks mums atgādina, cik atkarīgi esam no mākslīgā apgaismojuma. Petroleja, gāzes lampas un visbeidzot elektriskās spuldzes – 19. gadsimta otrajā pusē Rīga piedzīvo pārmaiņas – tā kļūst drošāka, gaišāka un mūsdienīgāka. Kā rīdzinieku mājokļos ienāca spuldzes, lampas un lustras, kā elektrības ienākšana cilvēka dzīvē mainīja mūsu paradumus un kā pirms simts un vairāk gadiem apgaismoja Rīgas ielas, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs.

Elektrība pilsētu ielu apgaismošanā un arī pilsētnieku mājokļos parādās 19. gadsimta beigās.

"Izgaismot ielas un priekšpilsētas Rīgā sāka drošības apsvērumu dēļ," stāsta Mārtiņš Mintaurs. Ielu apgaismojums sākumā balstījās lielā mērā uz petroleju ārpus pilsētas centra, jo tehnoloģija bija vienkāršākā un lētāka, un gāzi - pilsētas centrā.

Ir saglabājušies pilsētas policijas meistara rakstītās sūdzības pilsētas valdei, ka nepieciešams ielu apgaismojums, jo 19. gadsimta beigās petrolejas lampas uz ielas dedzināja tikai līdz pulksten 2 naktī taupības nolūkos, ja bija spožs mēness, ielu apgaismojumu neieslēdza vispār.

"Veidoja apgaismes tīklu, Pārdaugavā petrolejas apgaismojums bija 19. gadsimta beigās, labā krasta priekšpilsētās bija gāzes un petrolejas apgaismojums," norāda Mārtiņš Mintaurs.

"Elektrība parādījās drošības apsvērumu dēļ, jo bija Rīgā notikums, kas pievērsa uzmanību tam, cik gāze ir nedrošs līdzeklis sabiedriskās ēkās. Tā ir Rīgas pilsētas teātra (Nacionālās operas) degšana, jo bija tehniskas nepilnības gāzes apgaismojumā," turpina Mārtiņš Mintaurs.

Pēc šī ugunsgrēka arī parādījās pirmā lokālā elektrostacija Rīga, tā bija domāta Pilsētas teātrim sākumā. Ar laiku izmantoja arī tuvākās valsts iestādes.

"1905. gadā policija lūdza pilsētas valdei nodrošināt, lai ielu apgaismojums darbojas ilgāk drošības apsvērumu dēļ, ir nemieri un pilsoņus apdraud ne tikai revolucionāri, bet arī laupītāji, kas, izmantoja situāciju, tāpēc arī priekšpilsētās ilgāk vajadzētu dedzināt petrolejas lampas," atklāj Mārtiņš Mintaurs.

Apgaismošanas sistēma izplatījās no pilsētas centra, pirmie eksperimenti ar elektrību dzīvokļos un ielās ir pilsētas centrā, arī pirmās gāzes laternas bija Rīgas centrā.

"Mājas apstākļos ilgi uzskatīja, ka elektrību dedzināt ir izšķērdība un liels grēks. Turklāt elektrība nebija arī tik spēcīga kā mūsdienās. Kvēlspuldzes parādās īsi pirms Pirmā pasaules kara, īsti ienāk 20. - 30. gados," stāsta Mārtiņš Mintaurs.

Bet dekoratīvais apgaismojums Rīgā ienāca 20.-30 gados.

Ievērojama grāmatu kolekcija Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Latvijas Nacionālās bibliotēkas paspārnē pēdējo gadu laikā izdarīts ievērojams darbs - apzināta viena no lielākajām grāmatu kolekcijām Latvijā, ko savulaik radījusi Rīgas jezuītu kolēģija. Kādi retumi un unikāli darbi atrodami vairāk nekā 880 grāmatu kolekcijā un ko šī kolekcija stāsta par reformācijas laiku, stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors viduslaiku vēsturē Andris Levāns un Latvijas Nacionālās bibliotēkas bibliogrāfe Laura Kreigere-Liepiņa.

Raidījumā nesen esam stāstījuši par jezuītu ordeņa vēsturi un jezuītu darbību Latvijā mūsdienās. Bet šajā reizē veidosim vēl kādu tiltu starp pagātni un tagadni, kas pierāda jezuītu lielo lomu Latvijas, Eiropas un visas pasaules kultūras vēsturē. 2018. gadā pēc Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Upsalas universitātes Zviedrijā pārstāvju tikšanās aizsākts projekts “Rīgas jezuītu kolēģijas bibliotēka”. Tā mērķis - padziļināti izpētīt un rekonstruēt Rīgas jezuītiem savulaik piederējušu grāmatu krājumu un sastādīt grāmatu katalogu, lai tas taptu zināms un būtu pieejams plašākai sabiedrībai. Darbs ir paveikts, un par to, kas šajā grāmatu katalogā atrodams, iepazīstināsim šajā reizē. Bet iesākumā atsauksim atmiņā, kas bija jezuīti un kad tie nonāca Latvijā. Par to stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors viduslaiku vēsturē Andris Levāns.

Jezuītu darbība poļu Vidzemē un Latgalē beidzās 19. gadsimta pirmajā pusē, taču Rīgā tā tika pārtraukta jau 1621. gadā, kad Rīga krita Zviedrijas karaļa rokās. Atkal mainījās spēku samēri konfesijās. Saskaņā ar tā laikmeta praksi uzvarētājs - zviedru karaspēks - konfiscēja saviem ideoloģiskajiem pretiniekiem - katoļu baznīcai  - visa veida materiālās vērtības iekarotajās teritorijās. Grāmatas no jezuītu kolēģijas tika pārvestas uz Zviedriju, kur šobrīd tās veido vienu no senākajām grāmatu kolekcijām Upsalas universitātes bibliotēkas krājumā. Par apzinātajām grāmatām projekta “Rīgas jezuītu kolēģijas bibliotēka” ietvaros turpina Andris Levāns.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas bibliogrāfe Laura Kreigere-Liepiņa attālināti ierakstītā sarunā norāda, ka no 1200 katehisma eksemplāriem, kas tam laikam bijusi liela tirāža, saglabājušies tikai trīs, no kuriem Upsalas universitātes bibliotēkas eksemplārs ir vienīgais pilnais šī izdevuma eksemplārs. Bet vērienīgajā grāmatu kolekcijā, kas šobrīd apzināta, Laura Kreigere-Liepiņa izceļ vēl kādu dārgumu. Tā ir "Gisberta tēvareize", kas ir senākais zināmais ar roku rakstītais teksts latviešu valodā. Kamēr, protams, nav datu par vēl kādu senāku avotu. 

Projekta mērķis bija iespēju robežās atrast arī Rīgas kolēģijas grāmatas vēl citās valstīs. Vēl pirms pandēmijas projekta dalībnieki fiziski apmeklējuši daudzas bibliotēkas, un Rīgas jezuītu grāmatas atpazītas pēc zīmogiem un īpašuma ierakstiem titullapās vai kur citur grāmatā. Cik labi saglabājušās bija grāmatas un ar ko līdztekus Petra Kanīzija grāmatai Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās var iepazīties interesenti, stāsta Laura Kreigere-Liepiņa.