Gana bieži savos raidījumos stāstam par arheoloģiskajiem pētījumiem un atklāto izrakumos Latvijas teritorijā. Šoreiz, izmantojot iespēju, ka aizvien mūsu studija ir virtuāla un attālums tai nav šķērslis, uz sarunu esam aicinājuši arheoloģi, kas savus pētījumus veikusi Tuvajos Austrumos un Karību reģionā. Mūsu ciemiņš - Britu muzeja un Bonnas Universitātes pētniece Dita Auziņa.

"Irāka ir sapnis, kur arheologam strādāt, liels laimes un veiksmes faktors, ka izdevies tur nokļūt strādāt," darbu šumeru senpilsētā Tello Girsu, Irākā, raksturo Dita Auziņa. 

Dita Auziņa ir arheoloģe, ainavu arheoloģijas, arheoloģiskās kartēšanas un apzināšanas speciāliste. Vadījusi arheoloģiskās kartēšanas projektus Nikaragvā, Dominikānas Republikā un Irākā. Viņas darbs ir saistīts ar lazerskeneriem un droniem un šīs prasmes bija vajadzīgas projektā Irākā un pati atzīst, ka bijusi īstajā laikā un īstajā vietā, lai varētu piedalīties projektā.

Tāpat projekta ietvaros Dita Auziņa kopā ar kolēģiem māca Irākas jaunos arheologus, jo Irākā daudzi pieminekļi ir izpostīti un iznīcināti apzināti Irākas kara laikā kā valdošajai ideoloģijai neatbilstoši, kā arī senlietas un arheoloģiskās vērtības daudz nonākušas melnajā tirgū, lai iegūtu līdzekļus kara darbībai.

"Irāka un Tuvie Austrumi ir reģions, kurā nekad nebeigsies ko pētīt. Tur ir tūkstošiem gadu vecas senvietas. Šobrīd viņu darbība fokusējas uz mantojuma saglabāšanu, ne pētīšanu. Situācija ir bēdīga, jo 50.-60. gados Bagdādes Universitāte un seno laiku pētniecība Bagdādē bija pasaules līmenī. Beidzamās desmitgadēs kara darbība ir pilnībā iznīcinājusi infrastruktūru," skaidro Dita Auziņa. 

Jaunās paaudzes arheologi ir bez kārtīgas akadēmiskas izglītības, bet entuziasti un vēlas mācīties. Kopā ar jaunajiem Irākas arheologiem viens no objektiem, kurā strādā Dita Auziņa, ir Tello Girsu senpilsēta. 

"Tello Girsu ir 400 ha liela senvieta. Tā visa  visa ir noklāta ar keramiku, ar ķīļraksta plāksnītēm, dažādām senlietām. Nav tā, ka tie objekti ir liels atklājums, tu vienkārši ej pa tiem 400 hektāriem un ar katru soli kāp virsū keramikas gabaliem, kas ir līdz pat 5000 gadus veci. Tā bagātība ir neaprakstāma," stāsta Dita Auziņa. "Es nāku no Latvijas, kur katrs keramikas gabals, katrs atradums ir tik liela vērtība, tas bija šoks, kam vēl joprojām nespēju tikt pāri, kad tur aizbraucu."

Tāpat Dita Auziņa ir piedalījusies arheoloģiskajos izrakumos Karību piekrastē. Tā ir maz pētīta.

"No vienas puses ir lieli sarežģījumi, bet ir arī ļoti viegli, jo cilvēki atbalsta un grib zināt par savu reģionu, izprast savu vēsturi, grib palīdzēt. Tā ir aizraujoša sajūta un lieli izaicinājumi, jo vienmēr ir kādi iemesli, kāpēc neviens arheologs nav strādājis konkrētā reģionā," atzīst Dita Auziņa.

Nikaragvas piekrastē problēma ir smagie darba apstākļi pētniekiem, un vēsturiski tās ir bijušas pirātu ostas, kas mūsdienās ir saglabājušas savu funkciju kā narkotiku izplatīšanas un pārvadāšanas ostas. Līdz ar to ir arī bīstami.

Arheoloģiskajos izrakumos Karību piekrastē Dita Auziņa cenšas izprast agro kolonizācijas periodu.

2021. gada arheoloģiskais piemineklis - Aizkraukles pilskalns

Latvijas Arheologu biedrība, atzīmējot izcilā arheologa Vladislava Urtāna simtgadi, par šī gada arheoloģisko pieminekli ir izraudzījusies Aizkraukles pilskalnu un senpilsētu – senākie atradumi tur datēti ar trešo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Vairāk par faktiem, kas liecina par dzīvi rosīgā ostas pilsētiņā pie Daugavas un viduslaiku pili stāsta Latvijas arheologu biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks un Latvijas gada arheoloģijas pieminekļa projekta koordinators arheologs Mārcis Kalniņš.

Tieši Aizkraukles pilskalnā Vladislavs Urtāns vairākus gadus ir veicis izrakumus.

Pateicoties Vladislava Urtāna sistemātiskiem izrakumiem, kas tur noritēja pagājušā gadsimta 70. gados, ir izpētīta Daugavas lībiešu senpilsēta un senkapi un viduslaikos celtā mūra pils un baznīca. Kā teic Mārcis Kalniņš te ir bijis viens no nozīmīgākajiem Daugavas lībiešu zemju centriem, kas, ņemot vērā tā atrašanās vietu unlielo importa priekšmetu atradumu skaitu izrakumos, ir bijusi nozīmīga Daugavas ūdens ceļa sastāvdaļa.

Šobrīd no to laiku liecībām nekas vairs nav acij redzams, tik muzejos nodotie artefakti, bet Aizkrauklē skatam atklājas ar zāli noaudzis reljefs paugurs, kurš īpaši gleznains izskatās no upes puses.