Iespējams, ka Baltijas jūra ir Latvijas teritorija, kuru Covid-19 ietekmē vismazāk. Tomēr jūra aizvien mainās - tiesa, citu, ne vīrusa radīto seku dēļ. Ko Baltijas jūrai nesis šis gads? Vai vides situācija jūrā uzlabojas vai aizvien pasliktinās? Nesen noslēgusies plašāka konference par Baltijas jūras stāvokli. Par to, kā gada nogalē izskatās Baltijas jūra, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Latvijas Hidroekoloģijas institūta Jūras monitoringa nodaļas vadītājs Juris Aigars un Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra projektu vadītāja Linda Fībiga.

Raksturojot Baltijas jūras vides stāvokli, Juris Aigars bilst, lai arī viss relatīvs, tomēr labi nav.

"Kas vienam ir labs, otram ir slikts. Ja pajautāsim, vai Baltijas jūra ir labā stāvokli, transporta kuģu īpašniekiem, viņi teiktu, kas vainas - ūdens ir, kuģis kustas, viss notiek. Ja paprasīsim kādam iedzīvotājam, kas ir ļoti norūpējies par putniem, visdrīzāk viņš teiks, ka nav labi, galīgi nag labi. Ja pajautāsim zvejniekiem, vecie zvejnieki teikts, ka kādreiz bija tādas zivis, tagad galīgi nekā nav.

Tas ir relatīvs. Ja vidēji ņem, kopējās sajūtas, kas arī atspoguļojas indikatoros, ko arī izmantojam, parāda, ka labi nav. Ir slikti," skaidro Juris Aigars.

Pētnieki vērtē, ka lielāka problēma, kas veicina vides pasliktināšanos Baltijas jūrā, ir eitrofikācija jeb dažādu sēra un fosfora savienojumu nonākšana jūrā.

 

Kaut mazs solis, kā ikviens var mazināt savu ietekmi uz jūru, ir savācot aiz sevis atkritumus pēc atpūtas pie jūras.

Kāpēc aizvien no jauna uz lauka parādās laukakmeņi?

Laukakmeņu ceļš ir ledājiem klāts .Tā īsumā var raksturot procesu, kas ir noticis vairāku miljonu gadu garumā. Laukakmeņu veidošanās tagadējā Latvijas teritorijā ir notikusi teju pirms diviem miljardiem gadu. Par to, kā lielākais no tiem - Nīcgales dižakmens - atdalījies no aisberga, kādas pēdas ledāji kūstot atstājuši uz akmeņiem un kāpēc ik gadu  apstrādātos laukos atkal parādās akmeņi, stāsta Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes vadošais pētnieks, ģeoloģijas doktors Kristaps Lamsters.

Sendienās cilvēki laukakmeņu rašanos skaidroja kā grēku plūdu ūdeņu sanesumus un kā stāsta Kristaps Lamsters, tad tikai 1840. gadā radās zinātnisks izskaidrojums tam, ka ledāju kušanas rezultātā uz zemes virsmas ir palikuši akmeņi. Tātad arī tajās klimatiskajās zonās, kas šodien ir tuvāk ekvatoram- akmeņi sveiciens no zemes veidošanās vēstures, k ad pasaulē valdīja ledus laikmets.