Bērnība ir viens no svarīgākajiem posmiem cilvēka dzīvē, nereti arī to uzskata par skaistāko un laimīgāko posmu, ja vien, protams, bērnība ir bijusi viegla un mīlošas ģimenes lokā. Skolas un bērnudārzi, bērnu tiesības, pedagoģiska pieeja, īpaši izstrādātās attīstošās rotaļlietas – šie svarīgie bērnības aspekti ir visai neseni, taču bērni ir dzīvojoši visos laikos un visos laikos bērnus ir aizrāvušas tās pašas lietas – daudz vaļas un rotaļu, mazāk darba un dusmīgu vecāku. Taču kāda bija bērnu dzīve antīkajā pasaulē? Kā tika audzināti topošie Grieķijas un Romas pilsoņi, kāda bija izglītība, rotaļas un pašu bērnu loma saimniecībās dažādos antīkās sabiedrības slāņos, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Harijs Tumans.

Bērnu pienākumi 20. gadsimtā sākumā

Mainoties gadsimtiem, attīstoties tehnoloģijām, ražošanas apjomiem, dzīves kvalitātei un arī mūsu pašu izpratnei par cilvēka emocionālo audzināšanu, bērnu pienākumu slogs ir krietni mazinājies. Savulaik bērni bija papildus darba rokas un ikvienam, atbilstoši vecumam un varēšanai, bija savi pienākumi veicami. Par bērnu darbiem un pienākumiem laukos 150 gadus senā pagātnē stāsta Latvijas Nacionālā Vēstures Muzeja Vēstures departamenta Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Stinkule.

Bērniem bija jāiegulda savs laiks kopīgajā ģimenes uzturēšanā. Lielākoties bērniem pienākumi bija vasarā – bija jāravē, jāmazgā trauki, jāsaplūc cūkām lapas, jāsanes ūdens lopiem, atbildīgākais pienākums – iešana ganos. Mazākie ganīja mājputnus, cūkas un aitas, lielākie - govis. Tāpat lielākie bērni pieskatīja mazākos brāļus un māsas. Par govju ganīšanu bērni saņēma arī algu. Ganos bija arī vēl citi pienākumi - meitenes adīja vai plucināja vilnu, puikas pina grozus, taisīja tāšu taures.