Ezeri ir mūsu dabas bagātība, taču vairums no mums nereti vien ir uzdevis sev jautājumu - kā ezerus ietekmē aktīva cilvēka saimniekošana? Sākot ar makšķerēšanu un atpūtu ezeru krastos, līdz pat intensīvai lauksaimniecībai un piekrastes apdzīvošanai - ezeri ir pakļauti cilvēka darbībai un līdz ar to krietni mainās. Trīs teju vienādi ezeri laika gaitā kļūst pilnīgi atšķirīgi cilvēka saimnieciskās darbības dēļ. Piekrastes apdzīvošana, makšķerēšana un citi saimniekošanas veidi maina ezeru ekosistēmu. Jautājums - kā? Par to šogad sprieduši biologi starptautiskā vasaras skolā, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta biologs, Vides risinājumu institūta vadošais pētnieks Matīss Žagars.

Attīrīšanas iekārtas Latvijas ūdeņos

Jau šobrīd arī Latvijā iespējams izmantot tādas energoefektīvas bioloģiskās attīrīšanas iekārtas, kas ne tikai spēj pasargāt mūsu ezerus no fosfora un cita veida piesārņojuma, bet arī sniedz iespēju šajā attīrīšanas procesā iegūt enerģiju un minerālvielas, ko pārdot vai izmantot lauksaimniecībā. To, kā šīs iekārtas strādā un kā jebkurš no mums var dot savu ieguldījumu Latvijas ezeru nākotnē, skaidro Rīgas Tehniskās Universitātes zinātņu prorektors un Ūdens pētniecības laboratorijas vadītājs Tālis Juhna.

Sižetu sagatavojusi Anna Būmeistere.

Arī smilšu resursi pasaulē var izsīkt

Kad cilvēki iztēlojas smilšainas idilliskas pludmales un teju bezgalīgus tuksnešus, ideja par to, ka smiltis var būt izsīkstošs resurss, šķiet nereāla, taču tā nebūt nav. Smilšu resursu pārlieku intensīva izmantošana ne tikai ir kaitīga videi, bet apdraud vietējās kopienas, radot ekonomiskus zaudējumus un vairojot vardarbīgu konfliktu iespējamību. Smilšu ieguves apjomi ir tik milzīgi, ka globālā mērogā tiek runāts par to, ka šobrīd piedzīvojam smilšu krīzi. vairākos reģionos šis resurss jau trūkst.

Piemēram, Vjetnamā pieprasījums pēc smiltīm ievērojami pārsniedz valsts rezerves un, ja šāda neatbilstība resursu pieejamībā saglabāsies, prognozes liecina, ka jau 2020. gadā Vjetnamā vispār nebūs būvniecībā izmantojamu smilšu.

Lai arī zinātnieki visiem spēkiem cenšas aprēķināt, cik lielu ietekmi uz vidi rada ceļu būvniecība un ēku celtniecība, bieži vien netiek ņemts vērā tas, kādu ietekmi uz vidi rada būvniecībā izmantoto materiālu ražošana  - tostarp arī smilts un grants ieguve.  Pētnieki uzskata, ka ir pienācis laiks detalizēti izstrādāt starptautiskas konvencijas, kas regulētu smilšu ieguvi, izmantošanu un tirdzniecību.

Smilts un grants šobrīd ir pasaulē visvairāk iegūtie materiāli, apsteidzot pat fosilo kurināmo. Un tas nav nekas pārsteidzošs, ņemot vērā, ka smiltis izmanto gan betona ražošanā, gan ceļu būvē, gan protams, arī stikla ieguvē un elektronikā.  Liels daudzums smilšu tiek izmantoti arī zemes meliorācijas projektos, slānekļa gāzes ieguvē un pludmaļu bagātināšanai.

Miljardiem tonnu smilšu iegūst Āzijā, Eiropā un Ziemeļamerikā. Amerikas Savienotajās valstīs vien būvniecībā izmantojamās smiltis un grants pērn tika novērtētas teju deviņu miljardu ASV dolāru vērtībā.

Tradicionāli smiltis tika uzskatītas par lokālu produktu, taču to trūkums un dažviet pastāvošie smilšu ieguves aizliegumi, šo resursu padarījuši par globālu preci. Smilšu starptautiskās tirdzniecības vērtība ir strauji augusi, pēdējo 25 gadu laikā pieaugot gandrīz sešas reizes.

Intensīva smilšu ieguve negatīvi ietekmē upju un piekrastes ekosistēmas, pastiprina eroziju un rada draudus vairākām dzīvnieku sugām, tostarp zivīm, delfīniem, vēžveidīgajiem un krokodiliem. Arī cilvēki nav šajā ziņā pasargāti - jo mazāk smilšu, jo lielāks risks piekrastē ciest no plūdiem un vētrām. Taču tas vēl nav viss - smilšu ieguves industrija rada ūdenstilpes, kurās nav intensīva ūdens apmaiņa un kas kļūst par malārijas odu barošanās vietām.

Vairāk par smilšu ieguves negatīvajām pusēm un globālo smilšu krīzi varat lasīt sciencealert.com.