Attīstoties tehnoloģijām, mainās arī darba vide, un otrādi, mainoties darba videi, tam piemērojas arī tehnoloģijas. Taču šodien, kad liela daļa darbu tiek organizēti attālināti, bet birojos uz vietas jāievēro īpaši piesardzības pasākumi, šīs pārmaiņas varētu būt aktuālākas nekā jebkad agrāk. Kā Covid-19 pandēmija ir likusi mainīties darba videi un kādi izaicinājumi mūs sagaida nākotnē, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un Rīgas Tehniskās universitātes Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes dekāns Agris Ņikitenko.

Ivars Vanadziņš atzīst, ka jebkurš darba devējs domā, kas būs pēc tam. Ap 60 - 80% cilvēku, kas var attālināti strādāt, viņi vēlētos atgriezties tādā hibrīdrežīmā - pamatā pa mājām un reizēm uz darbu. Tā varētu būt stabilākā tendence, ka mēs lielā mērā paliekam mājās, tie, kas var. Tomēr ne visi var attālināti strādāt. Globālās tendences rāda, ka attālināti strādā kādi 40 %.

"Ir darbi, ko nevar darīt attālināti. Tā lielākā izmaiņa darba tirgū, uz ko neviens pagaidām nespēj atbildēt, kam būs dramatiskas sekas, ka tos 40 %, faktiski apkalpo viena ceturtā daļa citu - tie, kas nodrošina transportu, kurš tagad vairs nav vajadzīgs, tie, kas nodrošina kaut kādas vietējās kafejnīciņas pilsētu centros, kurus tagad vairs nav vajadzīgas, un tamlīdzīgas lietas. Tie paši skolu apkopēji,"  vērtē Ivars Vanadziņš.

"Tā ir globālā problēma, ko darīt ar tiem cilvēkiem, jo viņu dzīves un viņi jau līdz šim pamatā gadījumu ir bijuši mazāk atalgoti, grūtākiem darba apstākļiem. Tur būs liela sociālekonomiska globāla problēma.

"Baltajām apkaklītēm", tiem faktiski paliks labāk, ja viņi sakārtos savus mājas birojus un apgūs mākslīgo intelektu un visas virtuālās iespējas, viņiem viss būs kārtībā, viņi būs ieguvēji. Bet viena liela daļa cilvēku, mēs par viņiem ļoti nepelnīti aizmirstam."

Agris Ņikitenko piekrīt, ka to, kas var strādāt attālināti, ir mazāk, to, kas nevar attālināti savu darbu padarīt, viņu ir skaitliski ir ļoti daudz.

"Lai arī valsts kopumā, ja skatāmies statistiski, mēs it kā naudu iegūstam varbūt vēl vairāk nekā līdz šim, nopelniem visi kopā, bet ir liela daļa cilvēku, tie paši viesnīcu, viesu māju īpašnieki un darbinieki, tās ir veselas industrijas, kas šobrīd ir apstājušās faktiski," atzīst Agris Ņikitenko.

Universāls risinājums tam ir pārkvalifikācija, bet tam ir sekas

"Šis konkrētais cilvēks aiziet prom no vienas jomas, viņš aiziet citā jomā. Viena joma vinnē, otra - zaudē savu darbinieku. Tas nozīmē, ka joma, kas zaudē darbinieku, nespēs atgriezties darba ritmā, ka iepriekš. Latvija atkal šeit kopumā ir ir salīdzinoši labākā stāvoklī nekā tādas ierastas tūrisma zemes kā Spānija vai Grieķija, kur šī proporcija ir ievērojami savādāka nekā tas Ziemeļvalstīs un Latvijā tajā skaitā," bilst Agris Ņikitenko.

Vanadziņš norāda, ka vēl vienas principiālas izmaiņas skars darba laiku, jo nevar mehāniski pārlikt parasto darba laika regulējumu uz mājas biroju. Pasaules tendences rāda, ka izmaiņas visvairāk ietekmēs vidējo menedžmenta līmeni uzņēmumos. 

"Mēs līdz šim meklējām uz vidēja līmeņa vadītāja vietu tehniski gudru cilvēku, kurš par to kaut ko jēdz. Pašlaik tas vairs nav īsti aktuāli, jo būtībā jau nav tā pieskatīšana vajadzīga, bet ir vajadzīgs faktiski prasa sociāli empātisks menedžeris, kas saprot psiholoģiju. Tās tehniskās prasmes aiziet otrajā plānā, jo tās var labāk kontrolēt mašīna vai mākslīgais intelekts labāk nekā cilvēks. Vairāk paliek tā puse empātiski saprast, kā tam otram tur iet un kas viņam ir jāpalīdz ne tikai ar programmatūru, bet arī ar galvu. Tās būs lielas izmaiņas un domāju, ka Latviju viņas skarts tikpat daudz kā jebkuru citu valsti," uzskata Ivars Vanadziņš.

Aicina pieteikt liecības UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajam reģistram

Gluži kā olimpiskajās spēlēs reizi četros gados tiek izsludināta pieteikšanās UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajam reģistram. Šis brīdis ir pienācis šogad, tāpēc pārskatīt Latvijai nozīmīgākās dokumentālā mantojuma liecības tiek aicināti gan muzeji, gan bibliotēkas, gan arhīvi, gan juridiskās un privātās personas. Kas ir programma "Pasaules atmiņa" un kas līdz šim nonācis Latvijas nacionālajā reģistrā, stāsta UNESCO Latvijas nacionālās komisijas Komunikāciju un informācijas sektora vadītāja Beāte Lielmane.

Programma “Pasaules mantojums” attiecas uz vietām, kuras nevar piederēt mums katram un ir kaut kas netverams. Savukārt programmas “Pasaules atmiņa” liecības ir kaut kas tverams, jo dokumenti ir fiziski saglabājušies, bet pats svarīgākais - tie nes būtisku vēstījumu. Par programmas “Pasaules atmiņa” dažādajiem līmeņiem turpina Beāte Lielmane.

“Pasaules atmiņas” Latvijas nacionālajā reģistrā līdz šim iekļauto astoņu nomināciju dokumentārajām liecībām ir kāds glabātājs, piemēram, arhīvs vai muzejs. Arī šīs institūcijas ir digitalizējušas savas kolekcijas, kā rezultātā tās sabiedrībai ir pilnīgi vai daļēji pieejamas elektroniskā formātā. Reizi četros gados, kad tiek izvērtēti Latvijas nacionālā reģistra pieteikumi, saraksts vienā reizē var tikt papildināts gan ar vienu, gan vairākām nominācijām.

Daudz materiālu gan par Baltijas ceļu, gan barikādēm, kam nesen aizvadījām trīsdesmito gadadienu, glabājas cilvēku privātos arhīvos. Pat ja tajā brīdī likās, ka mēs to visi zinām un piedzīvojam, tad ar laiku liecību skaits var mazināties. Tāpēc UNESCO aicinājums ir vienlaikus iespēja pārskatīt savus fotogrāfiju, videoierakstu un citu dokumentu krājumus.

Tāpat arī Latviešu folkloras krātuves un interneta žurnāla “Punctum” iniciatīva “Pandēmijas dienasgrāmatas” ir piemērs tam, ka dokumentāri fiksējam izjūtas un notikumus, lai nākamās paaudzes var gūt autentisku pieredzi, iepazīstoties ar vēstures avotiem, un uzzināt, kā savulaik 2020. gadā pasauli pāršalca jauns vīruss.

Bet pieteikumu dokumentāro liecību iekļaušanai Latvijas nacionālajā reģistrā līdz 30. aprīlim var sūtīt uz e-pasta adresi office@unesco.lv vai arī pa pastu, kontaktus meklējot mājas lapā unesco.lv.