Ir ierasts, ka par laikus neapmaksātu rēķinu mūs informē roboti, tāpat daudzos uzņēmumos atbildes uz jautājumiem sniedz nevis klientu konsultanti bet čatboti. Mākslīgā intelekta pielietojums gājis vēl soli tālāk, piedāvājot radīt īpašu čatbota veidu - deadbotu jeb personalizētu čatbotu, kas runā kāda miruša cilvēka vārdā. Vai cilvēkam ir iespējams izveidot digitālu versiju, kas dzīvos pēc viņa nāves, cik ētiski tas ir un kā tas mainīs to, kā sērojam, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Rīgas Tehniskās universitātes profesors Mākslīgā intelekta un sistēmu inženierijas katedras vadītājs Agris Ņikitenko un sociālantropoloģe Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes pētniece un Vīnes Universitātes doktorante Anna Žabicka.

Kas ir deadboti?

"To noteikti nedrīkst un nevajadzētu uztvert par cilvēka digitālu versiju. Nekādā gadījumā. Tam nav ne apziņas, ne attiecīgās personības, ne nekā no tamlīdzīgam vispārcilvēcīgām īpašībām. Tas ir tiešām sarunu robots, vai tērzēšanas robots, tieši tulkojot. Tātad programmatūru, kas ņem vērā cilvēka izteiksmes veidus un formas. Tas nozīmē - noteikta veida izteicieni, noteikta veida balss tembrs un emocionālā noskaņa noteiktā kontekstā. Nu tāda veida izpausmes, protams, var iebūvēt un uztrenēt, tehniski runājot.

Bet tā noteikti nav cilvēka digitāla versija nekādā gadījumā. Līdz ar to šis robots nekad nedrīkst un nevarēs runāt miruša cilvēka vārdā, uzņemoties kaut kādu atbildību," skaidro Agris Ņikitenko.

Antropoloģijas kontekstā, kā tas izklausās. Vai tā ir vēlme cilvēkiem maksimāli ilgi uzturēt saikni ar mirušajiem tuviniekiem? 

"Kaut kādā ziņā, jā. Tajā pašā laikā, protams, mēs nevaram ignorēt, kā arī šobrīd mirušie vienmēr turpina piedalīties dzīvi palikušo dzīves dažādos veidos. Mēs viņus atceramies, mēs viņus pieminam," vērtē Anna Žabicka. "Mums ir brīnišķīgi piemēri par kapusvētkiem. Sevišķi Alūksnes kapusvētki, kas ir fenomenāls, liels notikums, kā es smejoties, ar draugiem runājot, ka izskatās, ka uz ballīti uzaicināti arī mirušie. Viņi turpina veidot un ietekmēt mūsu attiecības. Līdz ar to mēs redzam mūsu pašu kultūrā, mēs to redzam, piemēram, Mirušo dienā Meksikā. Mēs to redzam Hamadihana rituālā malagasi kultūra Madagaskarā, kur viņi ik pa 5-7 gadiem izrok mirušo kaulus, ietin jaunos audeklos, pārraksta cilvēku vārdus uz šiem audekliem. Tādējādi viņi norāda, ka viņus aizvien vēl atceras. Turklāt, kamēr šīs mirstīgās atliekas nav pilnībā sadalījušās, viņi uzskata, ka viņiem ir jāturpina svinēt šo mirušo cilvēku dzīves."

Pētniece norādā, ka ir arī papildus jautājumi par to, kā tas varētu veidot un pārveidot radniecības attiecības, jo šeit parādās tas moments, vai mirušie par mums runātu pretim, vai tomēr nē, kā tas ir šajos pārējos rituālos. Viņi tomēr nerunā pretī. 

"Ir tāds teiciens, ka mirušajiem ir daudzas CV, proti, kad cilvēks nomirst, mums ir visas iespējas interpretēt un pierakstīt viņiem, ko vien mēs vēlamies, jo viņi nespēj runāt pretim," norāda Anna Žabicka, atzīstot, ka mēs nevaram prognozēt, kāds cilvēks būtu bijis pēc pieciem, septiņiem vai astoņiem gadiem.

"Līdz to es domāju, ka tur ir ļoti daudz izaicinājumu un arī daudz interesantu jautājumu par to, kā tas ietekmētu radniecību, par to, kā tas varētu ietekmēt sērošanas procesus un sērošanu, gan kā sociālu notikumu, gan arī tīri psiholoģiski un individuāli. Protams, arī ētiskie aspekti par to, cik daudz šis cilvēks būtu gribējis, jo viņš jau vairs nespēj kontrolēt, kādā veidā tiek izmantots viņa vārds," atzīst Anna Žabicka.

Sēras un bēres mūsu senču uztverē

Ja māmiņa es nomirstu/ Pūru manu izdalait,/ Cimdus, zeķes - vedējiem/ Dvielīt - krusta nesējam. 

Tā par bērēm jeb bedībām runāts dainās. Kā mūsu senči uztvēra nāvi, kā pavadīja aizgājējus un kā godināja mirušā piemiņu, stāsta folkloras speciāliste Inese Krūmiņa.

To, ka nāve ir neizbēgama, to allaž cilvēki ir apzinājušies. Ja skatāmies kaut vai no praktiskā latvieša puses, agrāk mūža māju savlaicīga sagādāšana nebija nekāds drūms un nolemts pasākums, bet lietišķa pieeja mirstamai stundai. Arī es atceros stāstus, kā  pagājušā gadsimta 30. gados mans vecvectēvs šķūņa augšā glabāja zārku un vasarās tur labprāt gāja dienasvidu pagulēt. 

Pārskatos tautas dziesmas, ticējumus un ieražas, redzam, ka  par aizgājējiem skuma, bet  bēru mielastā mēdza arī dziedāt un dejot.