Raidījumā Zināmais nezināmajā šoreiz interesējamies par dienesta suņiem  - tiem, kas cītīgi strādā, lai mūs visus sargātu. Vispirms Zanes Lāces sižets par kādu suni policijas dienestā. „Viņam darbs ir prieks un spēle, jo vienmēr kā apbalvojumu viņš dabū savu mīļmantiņu - apzelētu gumijas bumbiņu,” tā par savu astaino pārinieku - policijas suni Forti stāsta viņa saimniece Laine Ķīse, Valsts policijas Rīgas reģionālās pārvaldes kinoloģijas nodaļas inspektore. Ar viņu kopā dodamies mazā ekskursijā Kleistu kinoloģijas nodaļas teritorijā.

Savukārt studijā kopā ar VID Muitas pārvaldes Kinoloģijas nodaļas vadītāju Anitu Ezi un Valsts policijas koledžas Kinoloģijas nodaļas vadītāju Jevgeņiju Novikovu saruna par darbu ar dienesta suņiem - gan par to izvēli un apmācības jautājumiem, gan par kinologu lomu šajā procesā, gan darbošanos likumpārkāpēju atklāšanā.

Oktobrī Latvijas kinologi piedalījās sacensības Lietuvā Patruļpolicijas suņiem. No 8. līdz 10. oktobrim Lietuvā, Viļņā notika Lietuvas policijas kriminālistikas centra Kinoloģijas pārvaldes rīkotas Patruļpolicijas suņu sacensības policijas kinologiem ar dienesta suņiem pēdu meklēšanas, priekšmetu meklēšanas, personas meklēšanas, aizsardzības un paklausības disciplīnās. Sacensībās piedalījās pārstāvji no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Polijas. Latviju šajās sacensībās pārstāvēja Guntis Strazdiņš ar dienesta suni Endi (Valsts policijas koledža) un Aleksandrs Baronovs ar dienesta suni Eliots (Valsts policijas Latgales reģiona pārvalde), komandas vecākais Jevgeņijs Novikovs (Valsts policijas koledža). Vairāk lasiet šeit

Godprātīgie pienākumu pildītāji – vācu aitu suņi

Kurš gan var mēroties popularitātē ar vācu aitu suni, brīžos, kad domājam, kādi tad ir dienesta suņi. Vācu aitu suņi gadsimtiem ir izmantoti policijā, ugunsdzēsēju darbā, armijā, glābšanas misijās, narkotiku un sprāgstvielu meklēšanā. Taču sen senos laikos vācu aitu suņu galvenais uzdevums bija sargāt un ganīt aitas. Kad fermu kļuva mazāk, suņa izcilās īpašības ātri vien atrada jaunu pielietojumu.

Kā radušies šie skaistie un gudrie vācu suņi? 19. gadsimta beigās vairāki ganu suņi Vācijā tika sagrupēti vienkopus un tos vienkārši nosauca – vācu aitu suņi. Tos izraudzījās pēc noteiktām pazīmēm, piemēram, robustums, izturība un inteliģence, un šīs īpašības kļuva noteicošās jaunas šķirnes veidošanā.

Nacionālo suņu šķirni Vācijā radīja kavalērijas kapteinis Makss Emīls Frederiks fon Štefanics. Viņš bija suņu audzētājs un slavens tiesnesis, un, lai sasniegtu savu mērķi - izveidot jaunu suņu šķirni, viņš rūpīgi strādāja 35 gadus. 

1899. gada aprīlī viņš suņu izstādē ieraudzīja kādu lielisku suni, kuram bija lemts kļūt par  vācu aitu suņu šķirnes modeli. Var tikai minēt, vai suņa saimnieks Hektors fon Linkštreims varēja iedomāties, ka viņa suns izrādīsies pasaules mērogā tik liktenīgs un ievērojams. Jau tajā pašā gadā kapteinis Maks fon Štefanics izveidoja Vācu aitu suņu audzētāju asociāciju, kas plašāk pasaulē pazīstama ar iniciāļiem SV. Lieki teikt, ka šis klubs ātri vien kļuva ne vien par vienu no spēcīgākajām šķirņu asociācijām Vācijā, bet arī pasaulē.

Vācu aitas suns ir iemantojis miljoniem cilvēku mīlestību ar savu raksturu – šis suns ir ļoti līdzsvarots, pašpārliecināts, modrs, protams, ka ļoti gudrs, apveltīts ar spēju ātri un viegli mācīties, viņš ir arī pakļāvīgs un ne velti savu slavu kaldinājis kā skaists, uzticams un drošsirdīgs.

Vēl viena no tieši šiem suņiem raksturīgajām īpašībām ir ziņkārība. Ja kaut kas ir pievērsis  vācu aitas suņa interesi un viņš nezina, kas tas ir, tad suns to pavisam noteikti vēlēsies noskaidrot. Arī viņu veiklību ir novērtējuši daudzi saimnieku un darba devēji. Vācu aitas suņi spēj ātri skriet, pēkšņi apstāties, apgriezties ap savu asi vai arī skriet asā līkumā, nemaz neapstājoties. Tas ir iemesls, kāpēc šie suņi ir ļoti iecienīti policijas darbā.

Taču šiem suņiem bieži vien problēmas sagādā viņu gūžu locītavas – gūžas displāzija ir ģenētiski pārmantojama slimība, kas ir atrasta 82 dažādām suņu šķirnēm. Vācu aitu suņi nav izņēmums. Šīs šķirnes suņiem ir novērots, jo lielāka ir muskuļu masa pakaļkājām, jo mazāka ir varbūtība, ka dzīvnieks saslims ar minēto slimību. Tāpēc jo īpaši svarīgi, lai muskuļu masa būtu attīstīta un sabalansēta.