Aizgājušo laiku ēku drupas ir spilgtas liecības par vēsturi gan Latvijas ainavā, gan citviet pasaulē, kas spītīgi atgādina par konkrētās teritorijas vēsturi un cilvēkiem, kas to apdzīvojuši. Taču cīņā ar laika zobu šīs milzīgās mūra ēkas zaudē, ja vien - talkā nenāk cilvēks. Jau gadiem ilgi sasāpējis jautājums Latvijā ir vēsturisko arhitektūras pieminekļu saglabāšana un jāsaka  - visai bieži arī saglābšana. Daļu no muižām un pilīm ir izdevies atjaunot, padarot tās par tūrisma objektiem vai viesnīcām, neliels skaits vēsturisko piļu ir izdevies atjaunot sabiedrības izglītošanas nolūkos, taču vēl joprojām drupu mums netrūkst. Raidījumā Zināmais nezināmajā sīkāk analizējam, kā mūsdienu tehnoloģijas ļauj restaurēt un saglabāt pagātnes arhitektūras mantojumu nākamajām paaudzēm un kā laika gaitā mainījusies sabiedrības attieksme pret šiem pieminekļiem. Stāsta Cēsu Viduslaiku pils vecākais speciālists Gundars Kalniņš

"Mūsu uzdevums ir nevis pieņemt, ka cilvēki būs sajūsmā par drupu romantisko šarmu, bet katram ir vēlme izzināt, kā vieta, no kuras saglabājušies nelieli fragmenti, izskatījušies kādreiz. Kad parāda kādu skici," atzīst Gundars Kalniņš. "Pietiek ar vienu skaistu rekonstrukcijas zīmējumu, lai acu priekšā vizualizētu un uztvertu, kā šī vieta izskatījusies ziedu laikos. Tas nenozīmē, ka jātiecas šo vietu, pašu objektu rekonstruēt."

Nākamais solis ir izmantot planšetdatoru vai viedtālruni, ko var pavērst pret kādu senās ēkas daļu, un ir iespēja uzzināt, kāda tā bija 19. vai pat 16. gadsimtā. Tās ir zinātniski korektas un mākslinieciski augstvērtīgas rekonstrukcijas.

“Katrs kultūras piemineklis, kuram ir vairākus gadu simtus ilga vēsture un kas līdz mūsdienām ir saglabājies, ir kā raibs lupatu deķis,” uzskata Gundars Kalniņš. "Katrs laiks ir atstājis savas liecības. Cik šajos pieminekļos, kas ir kopš 13. gadsimta, ir 19. vai 20. gadsimta papildinājumu. Tas nenozīmē, ka viņi ir mazāk vērtīgi, tā ir zināma evolūcija. Stāvoklis, kādā šis piemineklis ir šodien, ir daļa no kopējā un stāsta."

Cēsīs sāksies vērienīga Cēsu pilsdrupu konservācija un pils kompleksa rekonstrukcija. Turpmāko divu gadu laikā tiks veikta vairāku avārijas stāvoklī esošu Cēsu pils daļu konservācija un piemērošana publiskam apmeklējumam, labiekārtota pilij piegulošā teritorija, kā arī izbūvēta nojume viduslaiku dzīru norisei un darbnīcas seno amatu meistariem. Tik vērienīgs konservācijas projekts Cēsu pilsdrupās tiks īstenots pirmo reizi.

Ungurmuižas stāsts gadsimtu griežos

Unikāls vēstures piemineklis ir teju 300 gadus vecā Ungurmuiža. Tumši sarkanā koka māja ar baltajām kolonām un logu ailām līdz 1939. gadam bija baronu Kampenhauzenu īpašums, tad 1952. gadā te ierīkoja Kūdumu astoņgadīgo skolu. Kad to slēdza pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, ēka tika novērtēta kā izcila baroka būve un lēnām te sākās saglabāšanas un restaurācijas darbi. Par Ungurmuižas atjaunošanas procesu stāsta arhitektūras vēstures zinātņu doktors, kultūras pieminekļu izpētes un saglabāšanas eksperts Ilmārs Dirveiks.

Kolumba flotes neveiksmīgie meklējumi

Šogad aprit 525. gadadiena, kopš Kristofera Kolumba flote veica pirmo transatlantisko ekspedīciju - ceļojumu, kuru itāļu jūrasbraucējs cerēja noslēgt ar Āziju. Tā vietā 1492. gada 12. oktobrī kuģa apkalpe ieraudzīja Karību salas, ar ko aizsākās vesela sērija Jaunās pasaules iepazīšanas braucienu un vēlāka Eiropas interešu nostiprināšana Amerikas kontinentā.  

Taču, lai arī vairums pasaules iedzīvotāju zina Kolumba piedzīvojumus un ir dzirdējuši trīs Kolumba kuģu vārdus - “Ninja”, “Pinta” un “Santa Maria”, šo kuģu paliekas tā arī nav izdevies atrast, neskatoties uz gadu desmitiem ilgiem arheologu un kuģa atlūzu mednieku centieniem.

Kāpēc tā? Vēsturē zināmi tik dažādi slaveni kuģi, kuru atliekas ir atrastas, piemēram, vikingu kuģi. Arheologi to skaidro ar dažādiem specifiskiem apstākļiem, kas jāņem vērā konkrētajā reģionā.

Vispirms, Karību salu ūdeņi ir paradīze tā dēvētājiem teredo tārpiem jeb gliemjiem, kuriem ir īpaša apetīte uz koku. Dēvēti par kuģu tārpiem jeb jūras termītiem šie radījumi var apēst koka vraku desmitgades laikā un ir niknākais jūras arheologu ienaidnieks. Taču pat, ja kuģim izdotos pārciest teredo tārpu uzbrukumu, seklos ūdeņos pārciest tropiskās vētras piecu gadsimtu garumā jau ir nopietnāks izaicinājums. Lielākas izredzes saglabāties ir tiem kuģiem, kuri nogrimuši dziļos, tumšos un aukstos ūdeņos.

Par to, kā mainījušās zemūdens ainavas tropisko vētru skartajos reģionos, ir pārliecinājies arheologs Gregs Kuks, kurš vairākkārt ir meklējis Kolumba kuģu paliekas Jamaikas tuvumā Svētās Annas līcī. Lai atrastu kuģa vraku viņam nācies vārda tiešajā nozīmē rakties cauri vairāk nekā sešu metru dziļam nogulumu slānim un saprast, ka līča ainava laika gaitā ir pamatīgi mainījusies. Lai atvieglotu kuģu meklēšanu arheologiem, protams, ka palīdz dažādi sonāri, taču hidrolokatori maz ko spēj līdzēt vietās, kur senos kuģus iekļauj pamatīga nogulumu kārta. Vēl šo pagātnes liecību meklēšanā ļoti palīdz magnetometri, kas nosaka metālu klātbūtni zemūdens objektos, taču arī šīs ierīces iespējas ir ierobežotas, jo Kolumba laika kuģi neizcēlās ar bagātīgām metāla detaļām. Tāpēc kāds tur brīnums, ka arheologi Kolumba flotes meklējumus pielīdzina adatas meklēšanai siena kaudzē. 

Vairāk par to, kā līdz šim veicies ar Kolumba kuģa meklēšanu un kāpēc joprojām ir vērts tos meklēt, var lasīt žurnālā National Geographic interneta vietnē - Nationalgeographic.com