Latvijas Zinātņu akadēmija par vienu no aizvadītā gada labākajiem zinātnes pētījumiem atzinusi institūta BIOR un Latvijas Universitātes kopīgi veikto pētījumu par farmaceitisko savienojumu atlikumu izplatību apkārtējā vidē jeb vienkāršāk sakot - zāļvielu nonākšanu vidē. Jau vairākkārt raidījumos esam stāstījuši, ka medikamentus, kuriem beidzies derīguma termiņš, nekādā gadījumā nevajadzētu mest sadzīves atkritumos vai notekūdeņos, bet gan nogādāt tos aptiekās, kur pēc tam tie tiek nogādāti īpašos pārstrādes punktos. Medikamentu sastāvs rada draudus videi, taču kā tos mazināt, ja šie farmaceitiskie preparāti vai to atliekvielas jau ir nonākušas vidē, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta pētījuma autors - ķīmijas doktors LU asociētais profesors Vadims Bartkevičs, Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR Pārtikas un vides izmeklējumu laboratorijas vadītājs.

Cilvēku bažas par antibiotiku klātbūtni gaļā

Pastāv uzskats – ja antibiotikas lauksaimniecībā izmanto nepareizi vai par daudz, rodas rezistence – dzīvnieka organisms pierod pie zālēm un tās vairs nepalīdz. Tāpat ir arī ar cilvēku – ja antibiotikas atrodamas gaļā, ko ēdam, arī mūsu organisms pie zālēm pierod. Piemēram, Eiropas Komisijas 2015. gadā ziņojusi, ka Eiropā ik gadu pret zālēm rezistentas infekcijas izraisa miljoniem cilvēku nāvi. Bet, vai tā ir problēma arī Latvijā? Kāda Latvijā ir situāciju ar antibiotiku lietošanu lopkopībā un līdz ar to antibiotiku klātbūtni gaļā, skaidro veterinārārste Aija Mālniece, dietoloģe Lolita Neimane un Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs Gustavs Norkārklis.

Cīņā ar biogēno piesārņojumu ūdeņos talkā nāk mīdijas

Mēs diezgan daudz runājam par to, ka ūdenstilpes ir barības vielām pārbagātas un ka pārlieku liela barības vielu koncentrācija ūdeņos var izraisīt gan pastiprinātu aļģu ziedēšanu, gan līdz ar to arī samazināt skābekļa daudzumu ūdenī, tā radot daudzu zemūdens organismu bojāeju. Zinātnieki un vides aktīvisti Amerikas savienotajās valstīs nākuši klājā ar kādu ļoti interesantu un praktisku ideju, kas gan vairāk būtu risinājums nevis problēmas cēlonim, bet gan sekām. Proti, viņi ir pārbaudījuši, cik lielā mērā ūdeni no tur esošajām vielām spēj attīrīt mīdijas. Kā zināms, mīdijas ir filtrētājorganismi un tās attīra ūdeni, kurā dzīvo. Lai pārbaudītu, cik labi mīdijas spēj no ūdens izfiltrēt tur pārlieku uzkrājušos slāpekli un fosforu, pētnieki veica eksperimentu – Ņujorkas piekrastē viņi ūdenī ievietoja speciālu plostu, zem kura piestiprinājās noteiktas mīdijas Geukensia demissa. Tās pārsvarā uzturas dažādās dzīvotnēs un spēj filtrēt gan baktērijas un mikroaļģes, gan barības vielas un citus piesārņojuma avotus. Turklāt šīs mīdijas ūdens attīrīšanas mērķiem ir lieliski piemērotas, jo nav iecienītas cilvēku uzturā. Līdz ar to tās netiek audzētas komerciālos nolūkos un to novirzīšna ūdens attīrīšanas projektiem nekādu kaitējumu ekonomikai nenodara.

Zinātnieku komanda speciāli aprīkoto plostu, zem kura bija piestiprinājušās mīdijas, ielaida ūdenī 2011. gada jūnijā un jau pavasarī pētnieki bija spējīgi nolasīt no plosta veselīgu mīdiju koloniju, kuru audos bija atrodamas slāpekļa izotopa pēdas. Tas ir uzskatāms pierādījums tam, ka mīdijas no ūdens bija izfiltrējušas slāpekli un, balstoties uz šo eksperimentu, zinātnieki lēš, ka vidēji mīdijas bija izfiltrējušas vairāk nekā 11 miljonus litru ūdens un no tā izfiltrējušas vairāk nekā 158 kg slāpekļa.