Mēdz jokot, ka Covid-19 izraisītā pandēmija un ar to saistītā sociālā distancēšanās un ar to saistītā palikšana mājās esot itroverto atriebība ekstravertajiem, kuriem līdz šim pasaule ir bijusi vairāk piemērota. Ar joku pētniecību nenodarbosimies, bet lūkojamies, kādas ir tās atšķirības, kas nosaka cilvēka personības tipu. Par introvertajiem un ekstravertajiem stāsta psihoterapeits, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns.

Ikvienā cilvēkā ir gan introvertā, gan ekstravertā daļa.

"Viens no labākajiem diagnozes kritērijiem ir šis Covid laikmets, kas pasaka, cik daudz jums ir ekstraversijas un cik introversijas. Ja jūs, kā daudzi saka, es baudu šo Covid laiku: es esmu mājās, man tur nemaz neprasās tusēt, forši, es varu palasīt grāmatas, ja vajag, es pakontaktēju ar kādu un tamlīdzīgi. Tas nozīmē, ka cilvēks ir introverts. Tas ir līdzīgi kā es, man nekādus psihiskus pārdzīvojumus nesagādā šis Covid laikmets," stāsta Artūrs Utināns.

"Ja cilvēks aizvien sliktāk jūtas šajos ierobežojumu laikmetā, tātad viņš ir ekstraverts. Pat var izmērīt, piemēram, vieni labi jutās pirmās divas nedēļas, citi divus mēnešus, bet citi saka, ka pēc pusgada sāk apnikt. Tā var izmērīt, cik liela ir jūsu ekstravertuma pakāpe."

Veikts petījums par sociālās distances ievērošanu ģimenē

Covid pandēmijas pirmajā vilnī sociālajos tīklos bija populārs joks par latviešiem, kuri beidzot ir priecīgi, ka tiek ievērota viņam saprotama distance – 2 metri. Bet kāda tad ir distancēšanās reālajā dzīvē mūsu tautā un kā izpaužas latviešu rūpes citam par citu šajā laikā, skaidrojam sarunā ar Latvijas Universitātes pētnieku, sociālantropologu Kārli Lakševicu.

Pagājušā gada pavasarī Latvijas Universitātes Antropoloģijas departaments iesaistījās pētījuma projektā par to kā vīrusa ierobežojumu laikā izpaužas rūpes ģimenē un, izskatot respondentu atbildes, iezīmējās šādas tendences: galvenās rūpēs uzņemas sievietes, vajadzība pēc distancēšanās pieaug, esot diendienā kopā vairākiem cilvēkiem vienā mājsaimniecībā, vīrusu izplata atbraucēji un mazāk izglītotie neuzticas zinātniekiem un valdībai. Vairāk par to, kā iezīmējas latvieša tēls šajā laikā, stāsta sociālantropologs Kārlis Lakševičs.

„Es domāju, ka latviešiem tā jau labi padodas sociālā distancēšanās, šis ir viņu brīdis mirdzēt, un viņi to noteikti dara!”

„Mēs, latvieši, esam kaut kādā ziņā attālināti viens no otra. Mēs esam pieraduši pie tā, ka. Nu, ka mums nav tik cieši vienmēr, kā tas varbūt ir tagad starp četrām sienām,” – tā skan dažas no atbildēm, kas analizētas minētajā pētījumā. Turpat citas atbildes par rūpēm savējo vidū un tajās iezīmējas tendence, ka cilvēki gados, baidoties par saviem bērniem vai mazbērniem, atvieglot viņu ikdienas gaitas, noraida viņu palīdzību.

Lūk fragments: „… man pieteicās, ka mazdēls man vedīs pārtiku. Un jau bija sarunāts, bet tad es pārdomāju tomēr, ka, nu, tas ir liels apgrūtinājums tomēr. Viņš dzīvo prom tur, tālu Pārdaugavā. Bez tam viņš strādā. Tātad viņš arī pēc darba kaut kur septiņos, sešos viņam beidzas darbs un tad viņam vēl jābrauc. Es to negribēju, viņu te apgrūtināt. Un tad es atteicu."

Skatot tālāk pētījumu, var runāt par tādu kā ierobežojumu blakus efektu, vai, pareizāk sakot, par to, kā krīzes situācijās mūsu cilvēkos pamostas dziļāka interese par citu emocionālo labsajūtu.

Atkal fragments no pētījumā iesnigtajām atbildēm: „Kas tad mums ir svarīgākais dzīvē? Man liekas, ka visiem pluss, mīnuss attiecības. Kaut vai tas, ka es jūtu, piemēram, ar tēti. Es nekad neesmu tā sazvanījusies. Nekad baigi nav bijis par ko runāt. Bet tagad jau mēs 4 minūtes varējām parunāt pa tālruni.”

Lai arī no vienas puses cilvēku vidu pieauga rūpes un gadība cita par citu, tomēr no otras puses, redzējām, ka ģimenēs šajā ārkārtas situācijā pieaug konflikti, kā arī aizvien vēl sabiedrībā nav vienprātības par to,ko nozīmē ievērot epidemioloģiskos ierobežojumus. Bet tas jau ir globāls jautājums un nav raksturīgs tikai Latvijā, secina sociālantropologs.