Turpinot iepazīt vēsturi caur ēdienu recepšu un pavārgrāmatu lappusēm, pievēršamies kādam ne mazāk interesantam tematam – ēdienu nosaukumi. Vai tas ir pasaulslavens ēdiens, tradicionāla maltīte no kādas tautas kultūras, paaudžu paaudzēs nodota recepte vai ēdiens, kuru tās gatavotājs izdomājis tagad uz līdzenas vietas – ēdieni nav iedomājami bez to nosaukumiem. Karaliski, nacionāli, praktiski un amizanti – ēdienu nosaukumi ir daļa no mūsu ēšanas kultūras. Domājams, ka ne viens vien kādreiz ir spriedis pie sevis, kāpēc biešu salāti ar siļķi ir nosaukti par "siļķi kažokā" vai kurš ar cūkgaļas kukulīti ir apmānījis savus viesus, nosaucot to par "zaķa gaļu". Ēdienu nosaukumi ir ne mazāk interesanti kā paši ēdieni. Kādi tie bijuši senatnē un kā mainījušies laika gaitā, raidījumā Zināmais nezināmajā atklāj Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas docente, mākslas zinātņu doktore Astra Spalvēna.

Cienasti Rīgas restorānos un kafejnīcas starpkaru periodā

Mazajā Vērmanes parka restorānā, ko dēvēja par Parķi, varēja sastapt deputātus, žurnālistus un māksliniekus,  augstākā ranga publika ieturējās Otto Švarca restorānā, bet  gardu saldējumu varēja dabūt kafejnīcā „Itālija” Kaļķu ielā.  Par to, kādas bija populārākās sabiedriskās ēdināšanas vietas Rīgā, pagājušā gadsimta 20.-30. gados, stāsta vēstures zinātņu doktore, Latvijas Universitātes vēstures institūta vadošā pētniece Ineta Lipša.

Kā daudzviet Eiropā, arī Latvijā cilvēki atkopušies no Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu brūcēm, steidza baudīt dzīvi un tajā skaitā arī izklaidēties kafejnīcās un restorānos. „(..)Kafejnīcu un restorānu skaits, Rīgai strauji pārvēršoties lielpilsētā, strauji auga. Tās mēģināja pievilināt ar eksotiskiem, no Parīzes kafejnīcām mantotiem nosaukumiem. Un tā Rīgā parādījās kafejnīca „Rokoko” „Ahambra” „Mona” „Ninon” Cafe de Paris”. Pats smalkākais un dārgākais no šādiem iestādījumiem bija Otto Švarca restorāns, kas atradās Kaļķu ielas sākumā, tur, kur tagad ir izvietojusies “McDonald’s “ ēstuve,” grāmatā „Rīgas bohēmas varā” raksta tās autore – vēstures zinātņu doktore, LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Ineta Lipša.

Viņa arī atklāj, ka Mazajā Vērmanes parkā labprāt pusdienoja Saeimas deputāti, arī Rīgas galva.

Pilsētas mērs Alfrēds Andersons tur parasti pasūtījis šķēlīti žāvētas cūkas galvas un vīna glāzi ar „dzidro”. Savukārt operdziedātājs Maris Vētra kopā ar dzejnieku Edvardu Virzu tur pusdienās ēda siļķi eļļā ar diviem miltainiem kartupeļiem.

Runājot par citiem populāriem restorāniem starpkaru laika Rīgā, obligāti ir jāpiemin restorāns „Sukubs”, ko vadīja mākslinieka Romāna Sutas māte Natālija Suta. Kafejnīcai, kas atradās Pauluči ielā 21 (tagad Merķeļa iela), dots nosaukums, kas atvasināts no divu 20. gadsimta sākuma avangarda mākslas virzienu – supremātisma un kubisma – apzīmējumiem, un to iezīmes ienāca arī „Sukuba” interjera noformējumā. Kafejnīcas sienas modernismā manierē apgleznoja seši jaunie gleznotāji: Aleksandra Beļcova, Romans Suta, Oto Skulme, Niklāvs Strunke, Valdemārs Tone un Konrāds Ubāns.

Turpat līdzās māksliniekiem, kas tur pusdienoja, interesenti saimnieces Natālijas Sutas vadītajā saimniecības skolā apguva veģetāro ēdienu pagatavošanas smalkumus, kuru dēļ „Sukubs” nereti tiek dēvēts par pirmo Rīgas veģetāro kafejnīcu, lai gan tajā bija pieejami arī tradicionāli gaļas ēdieni.

Ilmārs Bastjānis-Krasts savas atmiņas par toreizējiem Rīgas gadiem raksta: „(..) varēja doties uz Piena restorānu Elizabetes ielā, kur tagad atrodas viesnīca „Latvija”. Varēja aizstaigāt līdz „Itālijai” Kalķu ielā. „Itālijā” varēja dabūt pasaule labāko saldējumu. Smalka, treknā manta bija dabūjama dažnedažādās pasugās – banānu, aprikozu, apelsīnu ananāsu, blakus parastajām vaniļas, šokolādes, zemeņu, aveņu vai citronu garšām. Piena restorānā izvēle bija vienkāršāka un lētāka arī. Parasti par nedaudziem santīmiem pasūtināju rūgušpienu ar cukuru un kanēli. Ja kabata ļāva drusku uzdzīvot, ēdu sierā apviļātus makaronus.”