Par “cancel” jeb atcelšanas kultūru mēdz dēvēt tādu praksi, kad publiskas personas, uzņēmumi vai organizācijas tiek atcelti – atlaisti vai ignorēti par nepieņemamiem vai aizskarošiem izteicieniem vai darbībām. Vienlaikus netrūkst arī šī jaunā sociālās dzīves fenomena kritiķu, kas vaicā, vai atcelšanas kultūra nav veids, kā no publiskās sfēras censties izslēgt tos, kuriem ir cits viedoklis. Par vārda brīvības robežām un politkorektumu saruna ar filozofu, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docentu Arti Sveci un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docenti Līvu Brici.

Līva Brice norāda, ka vienkāršota definīcija būtu: idejas vārdā cilvēki apvienojas un atceļ konkrētu personu, biznesu, ideju vai kustību, kas viņiem nav saprotama vai pieņemama vai ja attieksme pret kādām konkrētām lietām būs mainījusies.

Artis Svece iesaka labāk latviskot to kā izslēgšanas kultūru.

"Domāju, ka tā ir kaut kāda cenzūras forma, nevis valsts, bet sabiedrības cenzūra, ka cilvēki uzskata, ka ir jāsoda indivīds vai uzņēmums par to, kas ir izdarīts vai pateikts. Bet sodīšana ir nevis ar likuma vai spēka palīdzību, bet ar ignoranci, atteikšanos no pakalpojuma," vērtē Artis Svece.

Protestu kultūras vēsture

No asiņainas revolūcijas līdz bruņotiem partizāniem un visbeidzot pie miermīlīgiem, bet spēcīgiem protestiem. Tā ļoti vispārīgi varētu raksturot protestu evolūciju Latvijā, kas iegūst aizvien jaunus vaibstus. Runājot par protestiem vai streikiem Latvijā, mēdzam salīdzināt savas un citu valstu pilsoņu spēju kaut ko pieprasīt no lēmumu pieņēmējiem.

Protestu kultūras vēsturi un attīstību Latvijā skaidro vēsturniece Una Bergmane.

Teorētiski mēs varētu runāt par noteiktām protestu tradīcijām vai formām, taču ir jāņem vērā, ka arī vienas valsts ietvaros tās var būt atšķirīgas. Atmodas laika kontekstā Baltijas valstīs raksturīgi miermīlīgi protesti, tomēr arī Latvijā gadsimtu gaitā protestu formas ir mainījušās. Tā, piemēram, ir bijusi 1905. gada revolūcija, nebūt ne miermīlīga. Tātad te iezīmējas divas lielas grupas: vardarbīgie un nevardarbīgie protesti.

Vēsturniece Una Bergmane norāda arī, ka brīžos, kad notiek plaša mēroga protesti, tajos piedalās dažādas sabiedrības grupas, un tām var būt atšķirīgi skatījumi. Būs cilvēki, kas ir gan par, gan pret šo protestu ideju. Cilvēki var izmantot protestu brīdi, lai iebruktu veikalos, tos aplaupītu, izmantotu situāciju par labu sev, kam nav tiešas saistības ar protestu galveno jautājumu. Tas bija vērojams gan „dzelteno vestu” kustības laikā Francijā, gan pretrasisma protestu kontekstā ASV.