Ja atmiņa būtu taustāma lieta, daudzas no šīm lietām būt kopīgas konkrētām grupām, un vienai paaudzei būt kopīga atmiņu lieta par Otro pasaules karu, citai - par rindām padomju laika gastronoma, vēl kādai - par bērnību agrajos 90. gados. Atmiņa ir vienīgais, kas mums pieder. Vai patiesi? Daļa no šīm atmiņām, īpaši tās, kas saistās ar mūsu dzīves publisko sfēru, ir kolektīva atmiņa, kuru ir parocīgi grozīt un pielāgot dažādu režīmu labā. Kopīgas atmiņas mūs vieno un arī šķir, tāpēc tās ir parocīgs instruments politikas veidotāju rokās. Vai tas notiek ar Latvijā? Kurā brīdī "vēsturiskās patiesības" ir zinātniski fakti un kurā manipulācijas centieni ietekmēt cilvēku atmiņas? Par kolektīvās atmiņas lomu šī brīža sabiedrībā Latvijā saruna raidījumā Zināmais nezināmajā ar vēsturniekiem Kasparu Zelli un Edgaru Engīzeru.