Krievijas izvērstā kara darbība Ukrainā no jauna mudinājusi vēsturniekus stāstīt un skaidrot sabiedrībai arī Krievijas vēsturi. Tam veltīta arī konference Latvijas Kara muzeja un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes rīkotā starptautiskā konference, kurā īpaša uzmanība pievērsta tām Krievijas vēstures lappusēm, kas saistītas ar karu, Krievijas varas interesēm un ekspansiju Eiropā. 

Raidījumā Zināmais nezināmajā plašāk stāsta vēstures zinātņu doktors, LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Andris Šnē un vēstures doktors, Latvijas Kara muzeja direktores vietnieks pētniecības darbā Juris Ciganovs.

Andris Šnē norāda, ka konferences pamatdoma ir pievērst sabiedrības, interesentu un pētnieku uzmanību aspektiem, kas saistīti gan ar šodien aktuālo ģeopolitisko situāciju, gan pagātnes notikumiem.

Jautājumiem par to, kādas ir veidojušās attiecības starp Krieviju un kaimiņvalstīm varam izsekot jau kopš viduslaiku sākumposma līdz mūsdienām. Tās lielā mērā bijušas balstītas uz ekspansijas modeli, teritorijas paplašināšanu, ietekmes izvēršanu," norāda Andris Šnē. "Protams, tās valstis, kas ir Krievijas pierobežā, kā Baltijas valstis, kā Somija, Polija, Ukraina, tās noteikti tās visciešāk vēstures gaitā, gan viduslaikos, gan jaunajos laikos, saskārušās un izjutušas Krievijas spiedienu un intereses.

Lielā mērā pētnieki, kas piedalās konferencē, pārstāv Krievijas pierobežas telpas reģionu."

Pētnieks norāda, ka šobrīd daudz diskutē par Krievijas vēsturi un attiecību modeļiem.

Juris Ciganovs skaidro, ka referātu caurviju tematika lielākoties saistīta ar to, ka Krievijas ārpolitika, "lai kā Krievijas valsts sauktos, vai tā ir Maskavija, Krievijas impērija vai Padomju Krievija, Padomju Savienība vai Krievijas Federācija, tā ekspansionistiskā nots šīs valsts ārpolitikā nekur nepazūd. Tā ir bijusi vienmēr".

"Diemžēl 20. gadsimts un 19. gadsimts šajā jomā ir bijuši vairāk vai mazāk vienādi. Un, lai cik tas bēdīgi nebūtu, 21. gadsimts nesis tādus pašus vēstījumus, ko neviens negaidīja," atzīst Juris Ciganovs.

Vēl joprojām turpinās 24.februārī uzsāktā Krievijas atklātā militārā agresija pret Ukrainas valsti un tautu. Pasaule mūsdienās piedzīvo dramatiskas pārmaiņas un jau piemirstās Aukstā kara tēmas ir atgriezušās Eiropas politikas un sabiedrības dienaskārtībā. Diemžēl karš un agresija pret kaimiņu reģioniem nekad nav pazuduši no Krievijas ārpolitikas instrumentu kopuma. Agresīvas ārpolitikas saknes un agrākie Krievijas ekspansionisma un imperiālisma gadījumi meklējami pat agrīnajos viduslaikos.

Lai apspriestu plašākus kontekstus un detalizētu ieskatu dažādu Eiropas valstu un reģionu pieredzē, saskaroties ar Krievijas ekspansiju vai okupācijas varu vēstures gaitā, Latvijas Kara muzejs un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte rīko starptautisku zinātnisku konferenci “Karš, ideoloģija un vara: Krievijas ekspansija Eiropā vēstures gaitā”.

Konference notiks 2022.gada 3.un 4.novembrī Rīgā, Latvijas Kara muzejā,Konferencē piedalīsies vēstures eksperti un speciālisti no Latvijas, Igaunijas, Polijas, Somijas un Ukrainas. Darba valodas – latviešu un angļu, konferences gaitā tiks nodrošināts tulkojums.

Pulvertorņa vēsture

Vēstures avotos Pulvertornis jeb kā senāk to sauca – Smilšu tornis pirmo reizi minēts 1330. gadā, kad rīdzinieki pēc zaudētas kaujas, piekāpjoties Livonijas ordenim , dala ietekmes zonas pilsētā un atdod Smilšu torni. Ēkas pagrabā, kur sākās ieraksts ar Latvijas kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītāju Daini Poziņu, redzamie ķieģeļi atbilst 16.- 17. gs.

Laika gaitā tornis cietis vairākos militāros uzbrukumos un vairakkārt ticis pārbūvēts, tāpēc no sākotnējām konstrukcijām te vairs nav ne miņas. Vienīgi vieta palikusi, kur reiz šis tornis sargājis Smilšu vārtus, kas savukārt sargāja pieeju pilsētai pa smilšu ceļu, tagadējo Smilšu ielu. Vairāk par būves vēsturi un to, kas no šodienas informācijas ir mīti un kas patiesība, stāsta Dainis Poziņš.

Torņa sienās var redzēt iemūrētas lodes, kas reizumis kļūdaini tiek uzskatītas par oriģinālām Ziemeļu kara lieciniecēm, taču tās ir iebūvētas tornī daudz vēlāk, tāpat arī informācija par tā sauktajiem ložu ķērājiem – vairākus metrus bieziem griestiem artilērijas šāviņu uztveršanai – ir maldīga.

Nav arī precīzu ziņu, vai torņa pagrabā ir bijis cietums un moku kambari. Iespējams, bet pārbaudītu ziņu nav.

Skatot tālāk torņa vēsturi, nonākam pie 19. Gadsimta nogales, kad diezgan bēdīgā paskatā esošo torni savā pārziņā pārņem vācbaltiešu studentu korporācija „Rubonia”. Studenti būvi atjauno un iekārto te savas konventa telpas.

Tīrot torni no gružiem, studenti atklāja te lielā daudzumā baložu mēslus, kas palikuši pāri no iepriekšējiem spārnotajiem torņa iemītniekiem. Jauniešiem šis atradums tolaik nesa labu peļņu.

Kopš 1919. gada Pulvertornī atrodas Kara muzejs un kopš tā laika gan ēkas saturs, gan tās veidols glabā nozīmīgu daļu mūsu vēstures. Dainis Poziņš, teic, ka 16. gadsimtā toreizējā Rīgas pilsētas teritorijā bija 25 torņi un šodien tik dažu torņu vietas ir uzminamas vai nelielas atliekas sniedz liecību par tiem, tāpēc Pulvertornis ir rets izņēmums, kas joprojām piesaista cilvēku uzmanību.