Covid-19 pandēmija un ar to saistītie ierobežojumi ietekmē mūs visus. Taču šādas krīzes vienlaikus ir arī labs katalizators, lai parādītu, vai un kā sabiedrība ir aktuāla nevienlīdzība. Nesen klajā nācis ANO pētījums par to, kā pandēmija visā pasaulē ietekmējusi to, kā tad tiekam galā ar dažādiem sadzīviskiem jautājumiem. Secinājumi nav iepriecinoši.

Raidījumā Zināmais nezināmajā interesējamies, kā pandēmija ietekmējusi dzimumu nevienlīdzību pasaulē. Vērtē sociālantropoloģe un dažādības vadības eksperte Agnese Cimdiņa un domnīcas "Providus" vadoša pētniece Agnese Lāce.

"Šī krīze skar vairāk sievietes nekā vīriešus," atzīst Agnese Cimdiņa.

Krīze ietekmē dzimumu vienlīdzību un ANO pētījums tam pievērš uzmanību.

"Ir neskaitāmi pētījumi, kas norāda, ka ikdienas dzīves ierobežojumi, skolu slēgšana, uzņēmējdarbības dīkstāve un vispārējie ierobežojumi nozīmē, ka sievietes piedzīvo ievērojamu neapmaksāta darba pieaugumu. Pētījumi rāda, ka Covid krīze pastiprina tā sauktās tradicionālās sociokulturālās dzimumu normas," skaidro Agnese Cimdiņa. "Krīzes ietekme nav vienāda visās sociālajās grupās, ka

korona vīrusa izraisītās sociālekonomiskās sekas ir nesamērīgi noslogojošas sievietes ar milzīga apjoma nekompensētu darbu, aprūpējot ne tikai bērnus un tos skolojot, bet aprūpējot arī vecākus un slimus tuvinieku. Papildus tam, ka vairāk sievietes ne vīrieši ir zaudējuši darbu Covid krīzes rezultātā."

Sasniegumi, kas pēdējo dekāžu laikā ir veikti dzimumlīdztiesības jomā, ne tikai apstājušies, bet sāk virzīties pretējā virzienā. Būtiski celt gaisma, ko ANO norāda.

Cimdiņa atklāj, ka ārkārtas situācijas laikā viņai pašai bijusi rūgta pieredze ar projektu uzraugiem, kad lūgusi pagarināt termiņu raksta pabeigšanai, pretī saņēmusi atbildi darba laiku neviens nav atcēlis. Viņa uzskata, ka tā tiek demonstrēta nevēlēšanas izprast situāciju, varas demonstrēšana, kur dzimumlīdztiesības perspektīva nav ņemta vērā. 

Pētniece norāda, ka Latvijā nav pētījumu šajā jomā, bet pētījumi Ziemeļvalstīs rāda, ka atbalsta mehānismi Covid krīzes laikā bijuši daudz trāpīgāki uzņēmumiem, ko vada vīrieši.

"Arī akadēmiskā dzīvē var redzēt, ka pieaudzis vīriešu zinātnisko publikāciju skaits, jo vīriešiem ir vairāk laika rakstīt. Savukārt sievietēm akadēmisko publikāciju skaits ir krietni krities," atzīst Agnese Cimdiņa. "Šīs ir tendences, ar kurām vajadzētu iepazīties politikas veidotājiem un arī darba devējiem."

"Pirmais solis uzņēmumu, organizāciju un valsts līmenī ir atzīt, ka ir dzimumu nevienlīdzība krīzes situācijā, ka sievietes veic milzu apjomu neapmaksātu darbu mājās, kas, protams, atņem enerģiju. Tā nav gaušanās par nabaga sievietēm, bet visa sabiedrība un ekonomika kopumā cieš, ja netiek izmantota sabiedrības labā kompetence, ko sievietes pārstāv," vērtē Agnese Cimdiņa.

Dzimumu līdztiesība padomju laikā

No kādreizējā padomju perioda nostiprinājušies vairāki priekšstati attiecībā uz sievietes tēlu sabiedrībā. Piemēram, māte varone, kura audzina vairākus bērnus, vai uzcītīgā padomju strādniece. Šķiet, ka sievietēm iespējas it kā bija gana plašas, bet ko zinām par sievietēm un varu padomju laikā? Kā sievietes tēls gāja roku rokā ar iespējām strādāt Centrālkomitejā un citās varas struktūrās? Par dzimumu līdztiesību un iespēju sievietēm ieņemt amatus varas orgānos padomju periodā stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Daina Bleiere.

Padomju periodā sieviete varēja braukt ar traktoru, strādāt rūpnīcā, studēt, neapšaubāmi audzināt bērnus, tātad visu. Bet, tuvāk aplūkojot sieviešu reālās iespējas strādāt vadošos amatos, īpaši varas struktūrās, aina tomēr veidojas cita. Visur gan sievietes tik viegli nevarēja darboties, līdz ar to uzskats par dzimumu līdztiesību karjeras ziņā būtu mīts.