Šodien raidījumā Zināmais nezināmajā dodamies uz Kuldīgu. Vispirms stāsts par to, ko tad par šo pilsētu viduslaikos varam uzzināt no arheoloģiskajiem izrakumiem pilsētā.

Kuldīgas vēsturiskais  mantojums ir  vairākus gadsimtus sens un daudzas vēsturiskas vērtības ir ieraudzījušas dienasgaismu, pateicoties arheoloģiskajiem izrakumiem. Par  atradumiem 9.- 10. gadsimta senkapos, par viduslaiku svētceļnieka zīmi un seno ielu plānojumu stāsta arheologs SIA „Archeo” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Lūsēns, kurš vairāk kā 20 gadus ir veicis arheoloģisko izpēti Kuldīgā.

Kuldīgas pilsētas vizītkarte šodien ir viens no garākajiem ķieģeļu tiltiem Eiropā, gleznainie skati vecpilsētas mazajās ieliņās, kur Alekšupīte līkumo gar māju sienām, un līdzās tam – Kuldīgas bagātais vēsturiskais mantojums.

Šoreiz par to, kas atrasts arheoloģiskajos izrakumos pēdējo divdesmit gadu laikā – no varenās Kuldīgas Livonijas ordeņa pils pāri nav palikušas pat drupas, jo pēc Ziemeļu kara, kad sapostītā ēka sāka brukt, tā līdz 19. gadsimta 60. gadiem tā arī pazuda skatam, jo kuldīdznieki pils drupas izmantoja kā lētu celtniecības materiālu savu mājokļu būvniecībā.

Tā kā šodien zinātājs, izpētot senākus kuldīdznieku mājokļus, varētu tajās atrast Livonijas ordeņa pils fragmentus. Bet tagad runāsim par to, kas jau ir atrasts un izpētīts no tiem laikiem, kad pils vēl lepni stāvēja.

Latvija UNESCO Pasaules mantojuma sarakstam ir nominējusi Kuldīgu. Vēl priekšā ekspertu vērtējumi un lēmuma pieņemšana UNESCO Pasaules mantojuma komitejā, taču izvirzīšana šim sarakstam nozīmē, ka ir ieguldīts gana daudz nominācijas pamatošanā un pētniecībā, lai meklētu un saprastu, kas tad ir Kuldīgas unikalitāte pasaules mērogā. Par atklāto raidījuma  ar Kuldīgas novada būvvaldes vadītāju un arhitektūras doktori Janu Jākobsoni un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Latvijas valsts vēstures arhīva pētnieci Mārīti Jakovļevu.