Pirms kāda laika raidījumā Zināmais nezināmajā runājām par to, kā laika gaitā mainījusies radniecības izpratne un nozīme Latvijas teritorijā. Šodien sarunu nosacīti turpināsim, runājot par to, kā Latvijas teritorijā mainījusies ģimenes tiesību vēsture. Skaidro Rīgas Stradiņa Universitātes Juridiskās fakultātes docētāja un pētniece Dita Plepa.

Senie tiesību kodeksi par laulību un ģimeni

Ja vīrs šķiras, aizbēgot no sievas, viņš zaudē visus savus laukus un mantu, kuru valda viņa dēli un meitas, tādas bija 13. gadsimta Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesības. Ko senie likumi stāsta par to, ka tika slēgtas un šķirtas laulības un kā risinātas mantojuma lietas laika posmā līdz 16. gadsimtam tagadējā Latvijas teritorijā?

Skatot tiesību vēsturē, ir grūti atrast vienu vienotu likumu krājumu, kurā rakstīts par laulībām un ģimeni. Kā teic Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docente Elīna Grigore-Bāra, nosacītais sākuma punkts Latvijas tiesību vēsturē ir aptuveni 10. gadsimts, un agrīno likumu pirmais periods ir laiks no 10. līdz 13. gadsimtam, kad runa ir par paražu tiesību periodu.

Vardarbīgā laulība no līgumiskās atšķiras ar to, ka tur precoties netiek prasīta sievas dzimtas piekrišana. Topošais vīrs vienkārši aizbrauc, paņem sievieti un aizved pie sevis mājās, un tā ir kā laulības noslēgšana. Tiesību vēsturi savulaik pamatīgi ir pētījis rakstnieks, vēsturnieks, folklorists Arveds Švābe, kurš 1927. gadā ir publicējis apskatu par vecākajām zemnieku tiesībām un tur viņš raksta šādi: “Tomēr vēl 15. un 16. gs. pastāvēja līgavu laupīšanas paradums. 1422. gadā Valkas landtāgs nolemj: „ja kāds nevācis ar varu aizved sievu vai meitu, tad tas kopā ar palīgiem sodāms ar kaklu, t. i. nāvi. Tomēr pat šie bargie sodi nespēja izskaust zemnieku ieraduma tiesības.

Elīna Grigore-Bāra stāsta par 17. gs. dokumentiem, kur redzams, kā par laulāto tiesībām, tā teikt, morālisko aizbildnību uzņemas baznīca.

Skatot mantojuma jautājumus gan Livonijas laikā Latvijā, gan arī vēlāk, redzams, ka mantojums tiek dalīts pēc principa – tēva daļa dēliem mātes daļa – meitām.

Ielūkojoties atkal Arveda Švābes zemnieku tiesību apkopojumā lasām, ka Kurzemes zemnieku tiesībās ap 16.- 17. gs ir rakstīts šādi: “Ja vīrs ņem sievu, tad viņš var tai piešķirt visu mantu, izņemot tīrumus, pļavas un (biš) kokus.” Taču, ja laulībā radās problēmas, jautājums, vai arī agrāk līdzīgi kā šodien varēja iet pie mācītāja vai tiesas kunga un tiek lai laulā vaļā, jo, lūk, sieva ir slinka vai vīrs kašķīgs?

Bet kas notika, ja, piemēram, 16.-17. gadsimtā vīrs vai sieva pārkāpj laulību un tiek pieķerti ar mīļāko. Te Elīnai Grigorei-Bārai atkal ir interesanti piemēri no vēsturisko tiesību krājuma.