Teju katrs no mums zina dažādus ārstniecības augus, kas no paaudzes paaudzē pielietots dažādu saslimšanu ārstēšanā. Latvijā tautas ticējumu un paražu to lietojumam ir daudz. 59 no tūkstošiem ārstniecības augu, kas minēti latviešu folklorā, ir atrasts ārstnieciskās iedarbības zinātniskais pamatojums. Ko zinātne iegūst no latviešu kultūras mantojuma?
Piecos doktorantūras studiju gados izpētīti 40 tūkstoši latviešu tautas ticējumu jeb ārstniecības pierakstu, no tiem atlasīti vairāk nekā 1900, kuros identificēti un aprakstīti 211 ārstniecības augi, bet 59 no tiem atrasts ārstnieciskās iedarbības zinātniskais pamatojums Eiropas valstu monogrāfijās – tie ir tikai daži skaitļi un fakti, kas raksturo Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) doktorantes Ingas Sīles promocijas darbu "Ārstniecības augi latviešu tautas ārstniecības pierakstos un to praktiskā lietojuma analīze".
Raidījumā Zināmais nezināmajā ar savu pētījumu iepazīstina Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, Latvijas Organiskās sintēzes institūta zinātniskā asistente Inga Sīle.
"Neviens līdz šim skatījis ārstniecības augus folkloras materiālos, apkopojis un analizējis, gan no botāniskā viedokļa, gan no farmakoloģiskā viedokļa," atzīst Inga Sīle. "Ticējumos visvairāk aprakstīta ārstēšana, ja ir elpošanas sistēmas traucējumi, piemēram, klepus, vai gremošanas problēmas. Attiecīgi augi, ko izmantoja šo kaišu ārstēšanai, ir arī visvairāk minēti. Visvairāk minēts parastais pelašķis, ārstniecības kumelīte, diezgan bieži minēts sīpols."
"Par pelašķi ir interesants stāsts, ka ticējumos ir minēta tā izmantošana klepus ārstēšanai. Bet skatoties citos etnobotānikas pētījumos Eiropā, nevar atrast, ka pelašķi izmanto klepus ārstēšanai. Pētījumos tika aprakstīta tā izmantošana gremošanas traucējumu mazināšanai, piemēram, apetītes zudumam, gremošanas uzlabojumam, vēdersāpēm. Patiesībā tāds pelašķu lietojums klepus ārstēšanai Latvijā ir salīdzinoši unikāls," atklāj Inga Sīle.
Ticējumos visbiežāk aprakstīta tējas lietošana, daudz tika lietoti augi svaigā veidā, bieži arī gatavoja novārījumus. Skatoties uz augiem, kas minēti ticējumos un to lietojumu, var redzēt lielas atšķirības ar mūsdienām.
"Ja kādreiz cilvēki vairāk koncentrējās uz elpceļu sistēmas traucējumiem, gremošanas traucējumiem, ādas problēmām, skeleta-muskuļu sistēmas traucējumiem, mūsdienās vairāk runā par kardiovaskulārajām slimībām, par vielmaiņas traucējumiem, piemēram, cukura diabētu, neiroloģiskām slimībām, vēzi. Ticējumos šis kategorijas ir reti minētas," turpina Inga Sīle.
Pētniece norāda, ka kādreiz vairāk ārstēja simptomus, mazāk pašas slimībās. Ārstēja, nenoskaidrojot patieso cēloni.
"Arī kādreizējās diagnostikas iespējas ir ietekmējušas to, kādi ir ticējumi, kādu informāciju tajos varam atrast. Piemēram, vēzis ir minēts vienā ticējumā, bet mūsdienās par to daudz runājam. Arī kardiovaskulārās slimības ir mazāk minētas,"skaidro Inga Sīle.
Riņņu kalna unikālā atraduma izpēte
Riņņukalnā pie Salacas upes starptautiska arheologu komanda atradusi senāko zināmo mēra upuri. Kā šis 5000 gadus senais cilvēks inficējies ar mēri un kā notika atraduma izpēte, skaidro zinātnieku grupas pārstāvis, Ķīles Universitātes Senās DNS laboratorijas vadītājs profesors Bens Krauze-Kjors.
Šī gada vasarā ārvalstu interneta medijos parādījās Latvijas vārds, un ziņas vēstīja, ka Latvijā atrasts senākais mēra upuris, kurš pirms vairāk nekā 5000 gadu bijis apbedīts pie Salacas upes. Apbedījums saistīts ar Riņņukalna vēlā akmens laikmeta jeb neolīta apmetni pie Salacas iztekas no Burtnieka ezera, un Riņņukalns pazīstams kā viena no vissenākajām zināmajām akmens laikmeta cilvēku apmešanās vietām visā Ziemeļeiropā.
Te gan jāteic, ka ceļš līdz svarīgajam paziņojumam par senāko mēra upuri bijis visai raibs, jo tā akmens laikmeta cilvēka kauli, par kuriem izdarīts konkrētais secinājums, Latvijas teritorijā izrakti jau 1875. gadā. Toreiz šo darbu paveicis grāfs Jakobs Kārlis Georgs fon Zīverss. Tā kā fon Zīversam tolaik neviens neesot ticējis, ka izraktie galvaskausi ir tik seni, tad viņš tos nosūtījis vācu antropologam Rūdolfam Virhovam uz Berlīni, un tā nu šie galvaskausi gulējuši muzeja pagrabā Berlīnē vairāk nekā simt gadu, līdz šo stāstu mūsdienās Latvijas pētnieki izstāstīja Vācijas zinātniekiem.
Tas atdzima no jauna, Latvijas un Vācijas pusei uzsākot sadarbību 2017. gadā un pakāpeniski nonākot pie vērtīgiem atklājumiem. Profesors Bens Krauze-Kjors vispirms plašāk iepazīstina ar to, kā senais stāsts saistīts ar mūsdienās veiktiem izrakumiem.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (6)
Senie cilvēki saskārās visai daudz ar savvaļas dzīvniekiem un droši vien daudz ko arī ,,saķēra.''Gluži kā neskaitāmas aizvēsturiskas Uhaņas cita pēc citas.
Starp citu mūsdienu cilvēkiem esot saglabājies īpašs gēnu komplekts ,kas pasargā no dažādām slimībām,kas rodas ēdot cilvēka gaļu.Ņam,ņam!
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X