Kad runājam par tiem tautiešiem, kuri izvēlas savu dzīvi aizvadīt ārpus Latvijas, zinātnieki nebūt nav pirmie, kas ienāk prātā. Taču zinātnieki ir tieši tie, kuru dzīvesveids paredz regulārus ceļojumus, pārcelšanās un no jauna dzīves uzsākšanu dažādos pasaules reģionos. Jau šobrīd liela daļa Latvijas jauno zinātnieku doktora grādus ieguvuši ārpus Latvijas, citi - vienlaikus darbojas dažādu valstu universitātēs. Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centrs sadarbībā ar Ārlietu ministriju šobrīd cenšas apzināt un aptaujāt ārvalstīs dzīvojošos Latvijas un latviešu izcelsmes zinātniekus. Pētījumā plānots noskaidrot diasporas zinātnieku viedokli par iespējamu sadarbību ar zinātniekiem Latvijā un interesi aktīvāk iesaistīties un sniegt savu ieguldījumu Latvijas zinātnē. Tāpat tiks pētīta pašreizējā situācija zinātnieku tīklošanās jomā Latvijā un apzinātas arī sadarbības formas un veidi, kuras pēc pašu zinātnieku domām būtu efektīvākās, lai veicinātu zināšanu pārnesi un zinātnieku reemigrāciju. Raidījumā Zināmais nezināmajā par pētījumu stāsta LU Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore Inta Mieriņa un Latvijas Jauno zinātnieku apvienības pārstāvis, Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Fizikas nodaļas vadītājs, fizikas doktors Guntars Kitenbergs.

Līdz 15. oktobrim zinātnieki, kas strādā ārpus Latvijas, aicināti aizpildīt anketu Diasporas un migrācijas pētījumu centra mājaslapā, līdz gada beigām varēs iepazīsies ar pētījuma rezultātiem.

Ieceļotāju integrēšana

Oksfordas universitātes pētnieki, analizējot OECD valstu imigrācijas politiku un aplūkojot Eiropas sociālo aptauju datus, norāda, ka visveiksmīgāk ieceļotājus integrēt izdodas tām valstīm, kuras jaunienācējiem piedāvā ilgtermiņa uzturēšanos un saistības ar mītnes zemi, vienlaikus uzturot stingras drošības kontroles ieceļojot valstī un pretendējot tajā uz legālu statusu.

Šāda pieeja, kur ir stingri ieceļošanas nosacījumi, bet gana labas privilēģijas uzturēšanās laikā, esot vislabākais integrācijas veids, ko izdevies novērot ekonomikas un politikas zinātnes perspektīvas. Tāpat arī novērots, ka imigrācijas jautājumi ietekmē to, kā mainās vēlētāju attieksme pret noteiktām politiskajām partijām, tāpēc jo īpaši politiķiem ir jādomā, kādi integrācijas mehānismi sniegtu labāko risinājumu kā ienācējiem, tā pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Viens no risinājumiem ir pastiprināta drošības kontrole uz robežām, kas mazinātu satraukumu noteiktā daļā vietējo iedzīvotāju, kuri imigrantu pieplūduma dēļ jūtas apdraudēti. Tāpat par pozitīvu pieeju tiek uzskatīts tas, ka jau ierodoties jaunajā mītnes zemē migrantiem ir darba piedāvājums un tas atbilst darba tirgus prasībām uzņemošās valsts reģionā.

Pētnieki atraduši arī saistību starp to, kā stingrākas prasības ieceļojot valstī panāk, ka ieceļo tikai motivētākie ļaudis un viņiem visiem ir ilgtermiņa plāni attiecībā uz darbošanos jaunajā mītnes zemē. Tiesa, pētniekiem vēl ir sīkāk jānoskaidro, kā pastiprinātā drošības kontrole maina vai nemaina pašu iebraucēju attieksmi pret valsi, kurā viņi ir iecerējuši apmesties. Pagaidām izskatās, ka pozitīvu noskaņu tas veido tikai tad, ja pārbaudes tiek kombinētas ar integrēties veicinošu politiku un liberālu režīmu. Pētījums arī pierāda, ka kombinējot stingras  drošības prasības iebraucot valstī ar draudzīgu integrācijas politiku paaugstina iebraucējos politiskās uzticēšanās rādītājus un liek iebraucējiem būt daudz demokrātiskāk noskaņotiem. Tas savukārt samazina iespējamību nākotnē radikalizēties. Šāda veida pieeja esot vislabvēlīgākā tieši nenaturalizēto migrantu integrācijai un šī grupa veido lielāko daļu imigrantu plūsmas.

Pētījums ir balstīts uz datiem, kas laikā no 2002. līdz 2013. gadam iegūti 25 valstīs.