Mākslīgā gaļa vairs nav futūristisks sapnis par nākotnes uzturu. Jau šobrīd laboratorijās audzē īsta dzīvnieka gaļu uzturam. Un ne tikai gaļu, arī piena produktus drīzā nākotnē varētu iegūt pilnīgi citos apstākļos. Vai laboratorijā audzētie dzīvnieku izcelsmes produkti radīs apvērsumu virtuvē un kā zinātnieki nonākuši līdz šādam risinājumam - gaļas audzēšana laboratorijā, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūta vadošais pētnieks Jānis Liepiņš.

"Interese par mākslīgās gaļas audzēšanu ir augusi pasaulē, daudz jaunuzņēmumu par to interesējās, un bagātākajās pasaules valstīs ir arī patērētāji, kas būtu gatavi to iegādāties," sarunā atzīst Jānis Liepiņš.

Viņš arī norāda, ka ir vairākas nopietnas problēmas saistībā ar mākslīgās gaļas audzēšu.

"Pirms 10 gadiem bija zināms optimisms, ka varēs atrast veidu, kā samazināt izmaksas uz audzēšanas vides un varbūt enerģijas rēķina, bet būtisks samazinājums šajā ziņā nav noticis," atzīst Jānis Liepiņš. "Bet ir 3D printēšana parādījusies, lai iegūtu dažādas lietas, tostarp gaļu."

Bet mākslīgās gaļas burgeri arvien maksā simtus eiro, nevis desmitus vai dažus eiro, kā to gribētu patērētāji.

Runājot par mākslīgiem piena produktiem, Jānis Liepiņš atzīst, ka pētnieki ir daudz tuvāk gala produktam, kurš kā reiz maksās dažus eiro vai dažus desmitus eiro litrā.

"Mākslīgā piena izstrādājumi, piemēram, saldējums, jau ir nopērkams," atklāj Jānis Liepiņš.

"Piens lielā mērā ir viena proteīna produkts, tas ir kazeīns. Tas veido 80% piena proteīna. Ja var iegūt kazeīnu mākslīgi, atšķaidīt to vajadzīgajās proporcijās ar ūdeni un pievienot minerālvielas, varbūt dažus vitamīnus. Tas būs tuvu reālam pienam," skaidro Jānis Liepiņš.

No šāda proteīna var taisīt mocarellu, saldējumu.

"Tuvāko dažu gadu laikā es ļoti gribētu nobaudīt picu ar mocarellu no biotehnoloģiski iegūta kazeīna," bilst Jānis Liepiņš.

Zinātnieks arī norāda, ka īstu pienu, kā to atpazīstam pēc garšas, biotehnoloģiski būtu grūti atdarināt. "Bet es nebūtu skeptisks, varbūt ne šodien vai rīt, bet pēc dažiem gadiem, man šķiet, runa ir par sajūtu. Varbūt to īpašo tauku sajūtu var "pagarināt"," vērtē Jānis Liepiņš.

Lai veikalos masveidā iegādātos piena produktus, kas nemaz nav gatavoti no īsta piena, pagaidām šķērsli ir cena.

"Šķiet, ka viens saldējums šobrīd maksā 8-10 eiro. Piena paka arī tikpat, ja ne vēl dārgāk. Jebkurš piena analogs, vai tas ir mandeļu piens, vai sojas piens, ir pieejamāks cenas ziņā. Varbūt vēl nav sākusies sacensība par cenas samazināšanu - atrast optimālākas vai lētākās izejvielas, no kā ražo šo piena proteīnu. Bet domāju, ka tuvākajā laikā tas reāli notiks.

Varbūt pēc 5-6 gadiem mēs nebrīnīsimies, ka blakus mandeļu un sojas pienam būs arī šāds mākslīgā kazeīna produkts," uzskata Jānis Liepiņš.

Zirņu pārstrāde vērtīgā olbaltumvielu avotā

Samalti zirņi ir izsenis zināmi vairāku pasaules valstu virtuvēs. Ne gluži milti, bet izvārīti un kopā ar kartupeļiem, speķi un sīpoliem samalti zirņi  tika celti galdā mūsu senču godos, taču pagājušajā gadā vairākos plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņa par jaunu ražotni Jelgavā, kuru būvē, lai iegūtu zirņu proteīnu. Ar ko produkts, kas iegūts, pārstrādājot šos pākšaugus, ir citādāks nekā  parasti zirņu milti, vaicājam lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrības „LATRAPS” izpētes  un attīstības speciālistam Agrim Stauģim.