Mediķiem, kuri ikdienā strādā Covid-19 aizsargtērpos, darba dienai vajadzētu būt īsākai. Vismaz tāds ir viens no secinājumiem, kas radies Rīgas Stradiņa Universitātes zinātniekiem, pētot šos tērpus un to, kā tie ietekmē ārstu fizisko pašsajūtu. Par pētījuma rezultātiem un to, kā vēl specifiski darba aizsargtērpi ietekmē cilvēka darba spējas un pašsajūtu, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Rīgas Stradiņa Universitātes (RSU) Rehabilitācijas fakultātes profesors, rehabilitācijas galvenais speciālists Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā Aivars Vētra, RSU asociētais profesors Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš un fizioterapeite, RSU Rehabilitoloģijas laboratorijas pētniece Dārta Balčūna.

Pētījuma mērķis bija palūkoties, kādi aizsargtērpi un maskas tirgū ir pieejami un kā tie palīdz mediķiem. "Galvenais secinājums - esošie tērpi ir diezgan slikti, gan skatoties uz kustību amplitūdu, kādu tie pieļauj, gan izmēru. Otra milzīga problēma ir to materiāls, jo līdz šim aizsargtērpi vairāk ražoti izmantošanai ķīmiskajā rūpniecībā, celtniecībā, auto krāsošanā," skaidro Ivars Vanadziņš.

"Veselības aprūpei piemērotus un pārdomātus neizdevās atrast," atzīst Vanadziņš.

Vanadziņš norāda, ka ir divas galējības, "ja gribam, lai apģērbs aizsargā, tas ir tik blīvs, ka neko cauri īsti nelaiž, tajā skaitā mikroorganismus un vīrusus, bet tādā ir nereāli pastrādāt faktiski ilgāku laiku kā dažas minūtes, pusstundu vai stundu. Vai otra galējība, ka tie ir tīri kosmētiski un neaizsargā pret vīrusiem, baktērijām un mikroorganismiem. Kompromisu atrast ir ārkārtīgi grūti".

Aivars Vētra atzīst, ka, sākot pētījumu, interese bijusi par to, cik šie tērpi nodrošina fizioterapeitiem un rehabilitācijas speciālistiem kustību brīvību. Taču kustību brīvība ir vajadzīga arī māsu palīgiem, kas groza smagos pacientus, medicīnas māsām, kas iesaistās pacientu aprūpē, viņu higiēnas nodrošināšanā.

Vētra norāda, ka maz pētījumu par šo tēmu ir vispār pasaulē, jo līdz šim šādi tērpi mediķiem bija nepieciešami epizodiski.

"Tērpam pirmām kārtām jāaizsargā pret vīrusa infekciju. Otrs, vai tērps atļauj vajadzīgo kustību brīvību, kas  nepieciešams profesijai. Trešais, ko pētīja, kādā 'veidā pašreizējie tērpi ierobežo cilvēkus veikt viņa profesionālās darbības, cik daudz vajag enerģijas, cik stundas var izturēt šajos tērpos," turpina Aivars Vētra.

"Viens no secinājumiem - tērpi nosaka nepieciešamību ierosināt diskusiju par normālu darbu dienas garumu, ja tērpu lietošana nav epizodiska, bet notiek 6-8 stundas. Vai nav nepieciešams īpašs darba režīms," atklāj Aivars Vētra.

"Mūsu priekšlikums ir domāt par saīsinātu darba dienu, jo, mūsuprāt, bez algas, bez simtprocentīgas piemaksas ir vajadzīgs vēl kaut kāds atbalsts cilvēkiem, kas uzņemas mēnešiem no vietas šajos īpašajos apstākļos strādāt."

Tāpat pētījuma rezultāti rosina domāt par jaunu tērpu modelēšanu.

"Manas sajūtas iet rokrokā ar pētījuma rezultātiem. Enerģijas patēriņš, strādājot aizsargtērpā, viennozīmīgi ir lielāks. Par to liecina vienkāršas pazīmes - jūtu, ka ir grūtāk elpot, sirds sitas ātrāk, kā arī termoregulācijas faktors, pat pēc piecām minūtēm pat īsti neko nedarot, jau esi nosvīdis," skaidro Dārta Balčūna. "Trešā lieta - tas nav ērti."

"Tērpi ir tādi, kā ir, viss, ko es varu izdarīt, ir pielāgoties tiem," uzskata Dārta Balčūna. "Līdz ar to viens no pētījuma secinājumiem bija, ka

speciālistu darbs var mainīties. Ja es, strādājot ar pacientiem parastā tērpā, droši pieliecos, pietupos, rādīju pilnas amplitūdas kustības, šobrīd piedomāju pie tā, ka es to daru krietni lēnāk, varbūt es nerādu, bet pastāstu. Noteikti mainās manas terapijas stratēģijas."

Bruņiniecības laiks un Vācu ordenim raksturīgie kaujas tērpi Latvijas teritorijā

Viena no viduslaiku raksturīgām pazīmēm bija spēcīgi un labi skoloti kareivji jeb bruņinieki. Kur bruņinieki, tur arī kaujas tērps jeb bruņas. Lai spētu bruņās kustēties, skriet, cīnīties ar zobenu un pīķi zirga mugurā, bruņinieku fiziskā sagatavošana sākās ļoti agrā vecumā, bet pamatīgais bruņojums mūsdienu izpratnē izmaksātu ļoti prāvu naudas summu. Kas tad ietilpa viduslaiku bruņu sastāvā un cik tas viss kopā svēra?

Laiku starp 11. un 14. gadsimtu bieži vien mēdz saukt par bruņnieciskuma laikmetu. Armiju šajā laikā veidoja labi sagatavoti kareivji jeb bruņinieki, kuriem ne vien jāapgūst cīņas māksla, bet arī jāspēj panest kaujas ieročus un apģērbu jeb bruņas. Par bruņniecību Latvijas teritorijā mēs varam runāt no tā brīža, kad tiek izveidota Livonijas zeme, un karaspēka vienībās lielā skaitā ietilpa vietējie iedzīvotāji - līvi, kurši, zemgaļi, leti jeb latgaļi, sēļi un igauņu maztautas. Savukārt Livonija iekļāvās Vācu ordeņa sastāvā, un nereti ordenis vietējos vīrus apgādāja ar ieročiem un bruņu elementiem. Ar Vācu ordenim raksturīgajiem kaujas tērpiem iepazīstina vēstures izpētes un rekonstrukcijas kluba “Rodenpois” no Ropažu novada biedrs Uģis Urtāns.

Uģis Urtāns norāda, ka saģērbties kareivji kopumā varēja diezgan ātri, un tas ir mīts, ka, kareivim nokrītot, bija nepieciešami trīs vīri, kuri palīdzētu piecelties. Cita runa, ja kareivis guvis smagus ievainojumus. Vēl viens mīts, ka vicināt pusotru vai divus kilogramus smagu zobenu ir ļoti viegli. Sākumā varbūt, bet, ja tas jādara visu dienu un vēl jākustas, tad roka nogurst gana ātri. Bet kuri tad varēja būt bruņinieki? Ir zināms, ka arī vietējiem dižciltīgajiem jeb labiešiem varēja būt tas pats aprīkojums, kas bruņiniekiem. Savukārt Krusta karu laikā kareivji arī bez īpašas apmācības un izcelsmes varēja tikt bruņinieka kārtā un doties kādā uzdevumā. Tomēr klasiskā izpratnē bruņinieki ir ģimenes jaunākās atvases, kuras tiek nodotas apmācībā garīgo skolotāju vadībā jau no septiņu gadu vecuma.