Ēdiens un dzēriens cilvēkus vieno, to neapšaubāmi zina ikviens no mums, bet kāda bija mielasta loma viduslaiku Rīgā?

Ko ļaudis cēla galdā 16. un 17. gadsimtā Kurzemē? 17. gadsimtā Kurzemes hercogistē kviešu maizi un kungu maizi ēda  turīgais slānis, zemnieciņi pārtika no kalpu maizes. Kādam ēdienam tika izmantots zelts, cik daudz mārrutkus, ķimenes un  piparus patērēja kungu ēdienam un no kuras zemes hercogam Jēkabam  bija pavāri, stāsta Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētniece, vēstures doktore Mārīte Jakovļeva. 

16. gadsimta otrā pusē, kad Kurzemē valdīja hercogs Godhards Ketlers, galmā bijuši 163 cilvēki, kuru uzturēšanai gadā bija nepieciešami 42 lasti kviešu un viens lasts gradu, kas ir ap 2160 kilogramu, vēl 70 lasti rudzu un 50 mucas skābu kāpostu, kā arī 20 pūri pupu (1 pūrs = 48 kg), 40 pūri burkānu, 50 pūri rāceņu, 40 pūri sīpolu, 20 pūri pētersīļu sakņu, seši pūri biešu, 6 pūri mārrutku, 4 pūri rutku, 6 pūri gurķu, 4 pūri sinepju, 140 labi vērši svaigai gaļai, 60 vērši iesalīsanai, 130 cūkas, 150 sivēnu, 1200 aitas svaigai gaļai, 800 - iesālīsanai, 500 jēri, 100 teļi. Tāpat vēl bija uzturam vajadzīgas zosis, vistas, olas, zivis un arī garšvielas.

Savukārt ar vēsturnieku Gustavu Strengu saruna par to, kā mielasts veidoja ģilžu un brālību identitātes, kādas paražas un noteikumi bija jāievēro maltītes dalībniekiem viduslaiku Rīgā un citās Hanzas savienības pilsētās.