Februāris Latvijā dabas nozarē tradicionāli ir mitrāju mēnesis un mitrāji ir tā ekosistēma dabā, kuru labi zinām. Tā kā Latvija ir ūdeņiem bagāta zeme, tad palienas un purvi ir ierasta, dažkārt pat kādam traucējoša vieta. Taču tām ir būtiska loma ne tikai dabas  daudzveidībā, bet arī klimata regulēšanā. Šogad Mitrāju diena veltīta to atjaunošanai un par to raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes LIFE projekta Biotopu un sugu aizsardzības ekspertu nodaļas vadītāja, botāniķe Agnese Priede.

Purvu nozīme latviešu folklorā

Ja šodien par purvu runā kā par vērtīgu biotopu, tad, palūkojamies arī uz to, kā mūsu senči sadzīvoja ar purvu. Latviešu folklorā purvs bija haosa telpa - robežšķirtne starp drošo un nedrošo pasauli, starp dzīvajiem un mirušajiem. Par purvu mitoloģiskā nozīmē stāsta folkloras pētniece Janīna Kursīte, bet par senlietu atradumiem šādās vietās - arheologs Mārcis Kalniņš.

"Gatavojoties šai sarunai, izdomāju, ka purvs ir vienīgā vieta Latvijā, kas nav cilvēku sacūkota, jo tur ir bīstami iet," saka Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore un folkloras pētniece Janīna Kursīte. 

Purva velns, tur mītošās  čūskas,  purvs kā elle, kā ceļš uz mirušo valstību, vieta, kur  apmaldīties un pazust - tā mītiskā apziņā tiek traktēta šī vieta. Lūkojam, kā latviešu mitoloģijā tiek atspoguļots purvs.

Citām, tautām purvs senatnē bija kā vieta, kur apbedīt mirušos, bet arheologi uzskata, ka daudzos gadījumos te uzietās cilvēku ķermeņa atliekas liecina par vardarbīgu nāvi, vai   cilvēka ziedojumu bīstamā purva dievībām. Latvijas Arheologu biedrības pārstāvis, Latvijas Universitātes pētnieks Mārcis Kalniņš stāsta par uzietiem priekšmetiem, kas labi saglabājušies purva vidē, un atradumiem, kas liecina par cilvēku apbedīšanu šādās vietās.