Šodien raidījumā saruna par nāvi - par to, kā laika gaitā mainījusies izpratne par to. Raidījuma pirmajā daļā pievērsīsimies tam, kādus jaunus stāstus par nāvi un bēru rituāliem mums sniedz folkloras materiāli, bet raidījuma otrajā daļā pievērsīsimies nāves un novecošanās antropoloģijai. Kāpēc nāves antropoloģija ir pētījumu vērta tēma un vai arī mūsdienās ir svarīgi dažādi rituāli, kas saistīti ar cilvēku aiziešanu no šīs pasaules, skaidro sociālantropoloģe Vines Universitātes doktorante Anna Žabicka.

"Mūsdienās tēmas, ko antropologi pēta saistībā ar nāvi, ir daudz un plašas," skaidro Anna Žabicka. "Tā orgānu transplantācija un donēšana, ko klasiskā griezumā parasti pēta no dāvināšanas perspektīvas. Aizvien aktuālas ir sēras un apbedījumu dažādība. Arī nāves pieredzēšana un attieksme pret nāvi. Ir vairāk medicīniska perspektīva, kur antropologi ietiecas medicīnas ētikas lauciņā un pēta ārsta un pacientu attiecības, ko nozīmē paziņot bēdīgas un sliktas diagnozes. Kā notiek šī procesa, kad tu pats vai tuvinieks ir slims vai tuvu nāvei, pārvērtēšana un attieksmju veidošana."

Tāpat antropologi ir pievērsušies mirušam ķermenim kā pētniecības objektam un arī mirušiem cilvēkiem politiskā griezumā.

"Pētījumu lauks plašs un aktualitāte saglabājas, jo nāve nekur nepazūd (..) un lielais nezināmais ir tas, kas rosina antropologus, sociologus, psihologus un citus pārstāvjus pievērsties šim pētījumu subjektam un objektam," vērtē Anna Žabicka.

Pati pētniece šobrīd pēta novecošanos un aprūpes prakses Latvijas laukos, konkrēti pansionātos.

Egle bēru rituālos

Egli bērēs izmantoja gan zārka gatavošanai, gan istabas pušķošanai, gan pašu bērinieku iepēršanai.

Telpu, kur atrodas mirušais, izkaisīja zaļām egļu skujām… Lestenē nakti pirms bērēm mironi atnesa uz istabu. Visi piederīgie sanāca, sēdēja pie galda un dziedāja Dieva dziesmas. Zārku nopušķoja eglītēm.

Gan šo, gan citus ticējumus pētot bēru tradīcijas Latvijā, ir atradusi Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēsturniece Eva Liepiņa.

Egle ir tas koks, kuru visbiežāk lietoja gan prakstiskos, gan simboliskos nolūkos. Gan kāzās, gan kristībās, gan bērēs egli izmantoja dažādās rituālās un praktiskās darbībās. Eva Liepiņa stāsta, ka senatnē parasti izmantoja tos materiālus, kas bija viegli pieejami un noderīgi saimniecībā, tāpēc loģisks ir Evas secinājums, ka bieži vien mūža mājas un kapu krustus gatavoja no egles koka. Eva Liepiņa stāsta arī par citām bēru tradīcijām, kad mūs senči ir izmantojuši minēto koku.