Prestižā Nobela prēmija medicīnā šogad piešķirta ASV dzimušajiem zinātniekiem Viljamam Kaelinam un Gregam Semenzam un britu zinātniekam Pīteram Retklifam. Nobela prēmijas komiteja ir novērtējusi viņu pētījumus par to, kā šūnas izmanto skābekli.

Kāpēc un ar ko šie pētījumi ir tik nozīmīgi, un ko īsti godalgotie zinātnieki ir atklājuši, raidījummā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesore Una Riekstiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Onkoloģijas institūta Molekulārās ģenētikas laboratorijas vadošo pētniece Inese Čakstiņa.

“Liels prieks, ka šādi hipoksijas (kad līdz šūnām nenonāk pietiekami daudz skābekļa) pētījumi tiek atzīti tik augstā līmenī,” bilst Inese Čakstiņa.

"Viņi izpētījuši, kā šūna jūt, kad skābekļa ir pietiekami,” skaidro Una Riekstiņa.

"Mazliet laikam paejot, varam salikt kopā puzles gabaliņus tam milzīgajam kopumam, ko viņi ir atklājuši, katru atsevišķi nenovērtētu tik ļoti. Tāpēc līdz Nobela prēmijas iegūšanai kādam laikam ir jāpaiet, lai ieraudzītu milzīgo nozīmi, kādu tas atstājis uz visu lauciņu kopā," atzīst Čakstiņa.

Latvijas pētnieku veikums, pētot baktērijas, kas ražo ūdeņradi

Baktērijas ir pavisam mazi organismi, kurus bez mikroskopa mums nesaskatīt. Taču baktērijas mums ir visapkārt, un daudzām no tām ir derīgas īpašības, ko var ne vien pētīt, bet arī izmantot ražošanā. Derīgo īpašību vidū jāmin baktēriju spēja veidot ūdeņradi, kas klimata pārmaiņu procesā kļūst aizvien noteicošāks atjaunojamais enerģijas resurss. Ko šajā sakarā paveikuši Latvijas zinātnieki, stāsta bioloģijas doktore, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes pētniece Ilze Dimanta.

Pasaulē ne mazums zinātnieku strādā pie nozīmīgiem pētījumiem, lai uzlabotu cilvēku veselību, dzīves kvalitāti un veicinātu planētas saglabāšanu. Šādi zinātnieki ne vienmēr jāmeklē tālu no mūsu valsts robežām, jo arī Latvijā zinātnieku komandas rada inovācijas un nemitīgi domā, kā paveikt labāk, vieglāk, precīzāk. Šādi jautājumi nodarbinājuši arī bioloģijas doktori, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes pētnieci Ilzi Dimantu. Visu bioloģijas studiju laiku pētnieces prātu aizņēmuši ar aci nesaskatāmie mikroorganismi un no tiem iegūstamais bioūdeņradis. Pirms trim gadiem kā atbalstu savam tālākajam pētniecības darbam Ilze saņēma „L’OREAL” balvu „Sievietēm Zinātnē”, un bioūdeņradis joprojām ir viņas sabiedrotais.

Doktora studiju noslēgumā Ilze pievērsusies arī biofizikas tēmai, lai pētītu, kā bioloģiskā ceļā saražoto ūdeņradi vislabāk uzkrāt. Cietvielu fizikas institūta laboratorijā, kurā strādājusi arī Ilze, tiek izmantoti metāla sakausējumi. Tie sastāv no diviem vai vairākiem metāliem ar porām, kurām cauri tiek tikai ūdeņradis. Proti, ja metāla sakausējumu ievietos traukā ar dažādām gāzēm, metāls ņems pretī tikai ūdeņradi. Pēc tam ūdeņradi tīrā veidā var iegūt, metālu karsējot. Tieši šādu veidu bioūdeņraža uzkrāšanai iepriekš Latvijā vēl neviens nebija izmēģinājis. Vēlāk Latvijas pētnieku komandas pieeja publicēta kopā ar japāņu kolēģu veikumu pēc līdzīga principa. Bet, lai tālāk izprastu Ilzes pētniecības darbu, iedomāsimies reaktoru jeb trauku. Tajā ievietota baktēriju masa, atkritumu substrāta masa, barotne, nedaudz ūdens. Tas viss tiek maisīts un saražots ūdeņradis un citas gāzes.