Savulaik saukta par Livonijas ordeņa pili, Rīgas pils jau kopš 14. gadsimta stāv Daugavas krastā un tās mūri kalpojuši par rezidenci visām tautām, kuras Latvijas teritorijā turējušas varu savās rokās. Rīgas pils pieredzējusi teju visu Latvijas vēsturi - karus, ugunsgrēkus, varas maiņas un politiķu centienus paust savu varu. Rīgas pils sienās varam lasīt Latvijas vēsturi un tieši to šobrīd dara cilvēki, kas Rīgas pili atjauno. Ko par Latvijas vēsturi stāsta šie mūri un tajos apslēptās liecības, stāstīsim raidījumā Zināmais nezināmajā. Viesi studijā: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta vadītājs, arheologs un vēsturnieks Jānis Ciglis un Rīgas pils arhitektoniski mākslinieciskās izpētes vadošais speciālists, arhitekts, arhitektūras vēsturnieks Ilmārs Dirveiks.

Rīgas dzīvē Hanzas savienības laikā

Melngalvju nams, Lielā ģilde - tie ir Rīgas vaibsti, kas veidojās ap 14. gadsimtu - laikā, kad šai pilsētā dzīvoja un strādāja amatnieki, kad bagātiem piesprieda sodu nocērtot galvu, bet zaglim vajadzēja šķirties no rokas, savukārt jaunie neprecētie tirgotāji pulcējās Melngalvju namā. Viduslaiku Rīgā pa koka dēļiem klātām ielām pārvietojās vācu meistari, rātskungi un latvieši, vienkāršāku amatu veicēji – svērēji, mērītāji un laivinieki. Pirmo akmens bruģi uzlika rātslaukumā 1413. gadā, bet ielu nosaukumi ir radušies saistībā ar turienes cilvēku nodarbošanos – Monētu iela, kas pirmo reizi ir minēta 1434. gadā, veda uz naudas kaltuvi. Kalēju ielā bija smēdes, bet Skāņu ielā bijis pirmais pilsētas tirgus. Ieskatu Rīgas dzīvē Hanzas savienības laikā sniedz Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja vēsturniece Zita Pētersone.

Velsa – teritorija, kur pilis ir teju uz katra stūra

Eiropas lielākās valstis neapšaubāmi ir bagātas ar pilīm. Liels skaits piļu atrodamas gan Spānijā, gan Itālijā, gan Portugālē un, protams, Francijā un Vācijā, taču pastāv uzskats, ka visvairāk pilis lūkojoties uz teritoriālo vienību, ir Velsā - Lielbritānijas rietumu apgabalā. Velsu dažkārt dēvē par piļu galvaspilsētu, jo tās nelielajā teritorijā atrodas apmēram 600 pilis. Saprotams, ka daļa no tām šobrīd jau ir tikai drupas vai kalpo kā arheoloģisko izrakumu vietas, taču ir pilis, kas velsiešus un ārzemju viesus priecē joprojām. Zināmākās no pilīm Velsā savulaik cēlis angļu karalis Edvards I un to mērķis bija gaužām vienkārši - kalpot par aizsargmūriem pret visai nelabvēlīgi noskaņotajiem velsiešiem.  Edvarda I pilis ziemeļos ir Harleksas pils, Konvijas pils, Boumarisas pils, un milzīgā Kerharfornas pils, tās šobrīd ir labākie piemēri  13. gadsimta beigu, 14. gadsimta sākuma militārās arhitektūras pērlēm Eiropā.

Pilis savulaik veidojis franču izcelsmes arhitekts Džeimss, īstajā vārdā Žaks no Svētā Džordža pils Savojā, Francijā. Viņa roku darbs ir tieši šīs varenās, statusu, varu un spēku apliecinošās mūra pilis, kuru tapšana aprakstīta arī viduslaiku liecības. Pašas pilis maksājušas bargu naudu un kāds gan brīnums, jo to tapšanā bija iesaistīts milzīgs darba spēks un resursi. Kādā no vēstures liecībām par Boumarisas pils tapšanu lasāma šāda arhitekta Džeimsa vēstule pils vadībai:

“Ja gadījumā jūs brīnāties, kur nedēļas laikā pazūd tik daudz naudas, es daru jums zināmu, ka mums vajadzēja 400 mūrnieku un 2000 mazāk apmācītu darbaroku, lai ar 100 ratu, 60 vagonu un 30 laivu palīdzību pārvietotu akmeņus un ogles. Vēl simtiem kalēju un, protams, desmitiem galdnieku, kas rūpējās par siju un grīdu izgatavošanu.”

Arhitekta vēstulē arī norādīts, ka lielai daļai strādnieku laikus netiek izmaksāta alga lielo izmaksu dēļ. Tolaik pils izbūve prasīja no četriem līdz 20 tūkstošiem viduslaiku mārciņu. Izmaksas atšķīrās pa sezonām.