Senu ozolu vai liepu aleja neapšaubāmi rada īpašu noskaņu ainavā. Savulaik tās kalpoja par iebraucamo ceļu un apstādījumiem baznīcu, muižu, kapsētu tuvumā, bet mūsdienās to nozīme, protams, vairs nav tik praktiska un tomēr tās ir daļa no kultūrvēsturisko pieminekļu ainavas. Taču, kuras koku alejas tiek sargātas, kā šo aizsardzību pielāgot infrastruktūras attīstīšanai, kā tās ir jākopj, lai netraucētu cilvēkam, un kāpēc senās alejas ir ne tikai skaistas, bet arī vērtīgas dzīvotnes, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē arborists, dārznieks un uzņēmuma “Labie koki” vadītājs Edgars Neilands un Latvijas Dabas fonda padomes locekle, Vides Konsultatīvās padomes priekšsēdētāja vietniece Lelde Eņģele.

Latvijā koku alejas ir vairāki simti, aizsargājamo klāstā ir iekļauti daži desmitu aleju. Bet varbūt tā, kas nav iekļauta sarakstā, vietējiem iedzīvotājiem nozīmīgāka un viņi to lieto. Vērtīgākās ir tās alejas, kuras cilvēki lieto mazpilsētu centros, vērtē Edgars Neilands.

Mums ir tāds unikāls mantojums, kā koku alejas.

Ja gribas Latvijai simtgadē uzdāvināt ozolu aleju, vēl pāris nedēļas to var darīt pavasarī.

Koku alejas - 19. gs. dārzu un parku mode

„Alejas tas ir banāli, tā ir tāda pati stilošana kā, piemēram, par  kādu krāsu, kas parādās modē un tad visi un visu to nēsā”- tā uzrunāta intervijai par vēsturiskajām alejām, bilst ainavu arhitekte Ilze Māra Janelis.

Ceļš, kas norada virzību uz galveno pieturas punktu, baznīcu vai  kungu namu. Latvijas teritorijā  koku alejas sāka  stādīt muižnieki, ietekmējoties no Rietumeiropas dārzu un parku modes 19. gadsimta sākumā. Kādus eksotiskus kokus senatnē stādīja muižu alejās un kāpēc muižkungiem savulaik iepatikusies mode veidot šādus apstādījumus ceļa malās, stāsta vēsturisko parku speciāliste ainavu arhitekte Ilze Māra Janelis.

 

Eksotisko koku ceļš aizvien tālāk uz ziemeļiem

Palmas ir izteikts tropu un siltā dienvidu klimata koks. Mūsu platuma grādos palmas aug tikai iekštelpās un botāniskajos dārzos, taču iespējams, tas varētu mainīties, gadu laikā mainoties klimatam.

Kolumbijas universitātes Leimonta-Dohertija Zemes novērošanas observatorijas pētnieku veiktā datu analīze par palmu izplatību ziemeļu reģionos apliecina – klimata pārmaiņu ietekmē palmas varam sastapt daudz augstākos platuma grādos. Galvenais nosacījums – zemākā temperatūra nedrīkst būt mazāka par diviem grādiem pēc Celsija.

Palmas nokļuvušas pētnieku uzmanības lokā, jo ik pa laikam ir uzvirmojuši jautājumi par to, cik zemai jābūt temperatūrai, lai tā palmām būtu pārāk zema. Skaidrs ir viens – palmas nespēj funkcionēt tad, ja temperatūra ir zem nulles un ārā iestājies pamatīgs sals.

Palmu pētīšanas aktualitāte ir neapšaubāmi laikā, kad pasaule piedzīvo klimata izmaiņas un dažādu augu ienākšana citās, līdz tam svešās teritorijās ir vērojama visā pasaulē. Pavisam neierasti ir tas, ka palmas sākušas augt nu jau arī Šveices Alpos, kur tās tika ievestas kā telpaugs, bet pamanījās izplatīties un pat izdzīvot salīdzinoši aukstajos apstākļos. Tas izdevies tāpēc, ka sals Alpos vairs nav tāds, kāds tas bijis agrāk. Līdzīga situācija varētu piemeklēt arī Vašingtonu Amerikas Savienotajās valstīs, kur kopumā temperatūra palmu augšanai ir pārāk zema, taču pēdējā laika tendences liecina, ka tuvākajās desmitgadēs vide kļūs tām daudz piemērotāka. Arī fosiliju pētniecība apstiprina, ka palmas  spēj izdzīvot temperatūrā, kas svārstās no plus 2 līdz 5 grādiem pēc Celsija. Vismaz, rekonstruējot planētas klimata vēsturi, ir izdevies atrast liecības par palmu augšanu vietās, kurās vērojama šāda temperatūra. Palmu spēja pielāgoties zemai temperatūrai ir atkarīga no tās evolūcijas vēstures un izcelsmes. Lai arī palmas mūsdienās ir tropu un subtropu joslas simbols, tās nebūt nav piederīgas tikai un vienīgi šīm zonām. Starp citu ir liecības, kas ļauj domāt, ka pirms 50  miljoniem gadu aplamas auga arī Antarktikā.

Vairāk par šo -  sciencedaily.com.