Kādam vienmēr salst, bet citam vienmēr ir karsti, neatkarīgi no laika apstākļiem. Cilvēka termoregulācija cenšas uzturēt optimālu temperatūru, lai nodrošinātu  dažādus procesus mūsu ķermenī, taču vienlaikus tā ir tik dažāda un apstākļi, kuros mums jāizdzīvo uz šīs planētas, arī ikdienas liek mūsu termoregulācijas sistēmai strādā uz pinu jaudu. Kā norit termoregulācijas procesi cilvēka ķermenī dažādos apstākļos un ārējās vides ietekmē, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes asociētā profesore maģistra studiju programmas "Sporta zinātne" direktore Līga Plakane.

"Mēs sakām, ka cilvēks ir homeoterms dzīvnieks, kas nozīmē, ka mēs cenšamies uzturēt stabilu iekšējās vides temperatūru, tajā pašā laikā mēs esam izcilākie no dzīvniekiem ar to, ka esam endotermi dzīvnieki, ka mēs spējam mainīt efektīvi siltuma produkcijas intensitāti. Tas mūs ievērojami atšķir no citiem dzīvniekiem. Tas nozīmē, ka cilvēks ir veiksmīgākais dabas veidojums adaptācijas ziņā," skaidro Līga Plakane.

Aukstasiņu dzīvnieku "garderobe" ziemas apstākļos

Cilvēka atbilstoši gadalaiku maiņām, tikvien kā jāparūpējas par garderobes maiņu, lai nenosaltu vai nepārkarstu, bet dzīvās dabas pasaulē ir krietni vairāk aukstasiņu dzīvnieku, kuru ķermeņa temperatūra var būtiski mainīties atkarībā no vides temperatūras. Šiem dzīvniekiem jāmeklē plašākas iespējas, lai izdzīvotu, īpaši ziemas apstākļos. Par aukstasiņu dzīvnieku "garderobi" stāsta zoologs, pētnieks Latvijas Universitātē un Daugavpils Universitātē Andris Čeirāns.

Apzīmējumi “siltasiņu” un “aukstasiņu” ir dzīvnieku valsti raksturojošas kategorijas. Runa gan nav par asiņu temperatūru, bet par fizioloģiskiem mehānismiem, lai dzīvnieki regulētu ķermeņa temperatūru. Tomēr būtu pārāk vienkārši, ja visu lielo dzīvnieku sugu daudzveidību satilpinātu tikai divās kategorijās. Viss ir mazliet smalkāk, un ir arī vēl cits iedalījums, kas pārklājas ar iepriekšminētajām grupām. Skaidrību šajā jautājumā ievieš Andris Čeirāns.

Iemesls, kāpēc skaidri novelkama robeža starp “siltasiņu” un “aukstasiņu” dzīvniekiem, ir fakts, ka siltasiņu dzīvniekiem šūnu līmenī ir jābūt apsildes mehānismam, Andra Čeirāna minētajai “iekšējai krāsniņai”. Protams, “krāsniņas” var būt atšķirīgas savā efektivitātē, tomēr tas ir priekšnoteikums siltasiņu un aukstasiņu organismu nodalīšanai. Bet te vēlreiz jāatgādina, ka šīs divas kategorijas mijiedarbojas ar dalījumu homotermos un heterotermos organismos, un skaidrības labad varētu teikt, ka vienam organismam mēs varam piedēvēt divas īpašības. Piemēram, cilvēks ir siltasiņu homoterms dzīvnieks, savukārt sikspārņi - siltasiņu heterotermi dzīvnieki, jo sikspārņu ķermeņa temperatūra ziemošanas laikā stipri samazinās, dzīvnieki kļūst miegaini un jutīgi pret dažādiem traucējumiem. Vairumā gadījumu siltasiņu dzīvniekiem ķermeņa temperatūra tomēr ir pastāvīga, bet lielā dažādība ir tieši starp aukstasiņu dzīvniekiem, kuriem novērojamas gan mainīgas, gan pastāvīgas ķermeņa temperatūras.