Aizvadītā gada nogalē klajā nācis NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētījums “Vēstures falsifikācija kā ietekmes instruments”. Ar pētījuma rezultātiem iepazīstina vēsturnieks Baltijas starptautiskās akadēmijas lektors Edgars Engīzers, vēsturnieks, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis un Aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece, Vidzemes Augstskolas docente Ieva Bērziņa. Kā arī vērtē to, kā vēstures naratīvi mūsdienās kļūst par propagandas ieroci un tiek izmantoti politisko mērķu sasniegšanā.

Varas un sabiedrības radīti mīti par vēsturi starpkaru periodā Latvijā

Runājot par vēstures notikumiem, starp reāliem faktiem ienāk arī idealizēti stāsti un nepārbaudītu, taču ļoti stingra pārliecība par pagātni. To varam teikt šobrīd, atskatoties uz 20. gadsimta vēsturi, un tieši tāpat mīti valdīja arī starpkaru periodā Latvijā. Dažkārt mītus konstruēja vara, dažkārt pati sabiedrība. Kādiem mītiem sabiedrība toreiz ticēja un vai tas traucē arī mūsdienās

Mīts ir kaut kas samērā neapšaubāms un tas, kam cilvēki tic. Vidzemes augstskolas asociētais profesors, vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš norāda, ka uztveres ziņā to pat varētu pielīdzināt reliģijai. Mazliet tuvāk papētīsim, kāpēc mīti rodas, jo tas ļaus labāk saprast, kāpēc tādi veidojušies attiecībā pret vienu vai otru vēstures periodu. 

Mītus varētu iedalīt divās kategorijās: tajos, kas sabiedrībā top paši, un tajos, kas ir mākslīgi veidoti un ko rada politisku mērķu vārdā. Viens no mītiem, kas izveidojies pašā sabiedrībā, ir uzskats, ka Latvijas pirmās brīvvalsts periodā 20. gadsimta 20. un 30. gados bija zelta dzīve. Protams, arī tajos laikos daļa sabiedrības dzīvoja trūkumā. Tiesa, šobrīd mēs redzam, ka neatkarīgas valsts nodibināšana un divdesmit brīvvalsts gadi Latvijai iedevuši pamatu, uz kā veidot savu valstiskumu mūsdienās. Tēlaini izsakoties, uzskats par zelta dzīvi brīvvalsts laikos Latvijai bija kā vakcīna, kas sniedza imunitāti, lai sabiedrība izturētu piecdesmit okupācijas gadus. Bet ir vēl kāds būtisks faktors, kā mīti rodas sabiedrībā. Cilvēks, lai izdzīvotu, aizmirst sliktās lietas, bet izceļ labās.

Mīti, kas tiek mākslīgi veidoti, jau ir apzinātas vēstures interpretācijas. Ja atsaucas uz Ernesta Renāna teoriju, tad tas tiek darīts tāpēc, lai nācija sevi uztvertu tā, kā šī politiskā vara vēlas. Bet vēstures faktu interpretācijā svarīga ir arī kolektīvā aizmiršana jeb ignorēšana.

Viens mīts, kas jau bija radies jaunlatviešu laikā, ir par 700 vēstures gadiem. Jau pēc Ulmaņa apvērsuma apzināti tika radīti mīti par "latviskām karaļvalstīm" pirms vāciešu ienākšanas.

Tāpat 20.-30. gados tika noklusēts fakts, ka Latvija bija viena no vietām, kur 19.-20. gadsimta mijā vairāki apstākļi noteica lielu ekonomisko uzrāvienu, it īpaši pilsētās, un to šobrīd varam redzēt krāšņajās jūgendstila ēkās. Pie šādas dzīves kvalitātes starpkaru Latvijā sabiedrība ilgi nenonāca, tāpēc par to nerunāja, tas bija kolektīvās aizmiršanas piemērs. Pamatojums tam - teritorija bija izpostīta, un resurss, uz kā valsts tika attīstīta, bija nacionālā pašapziņa, zināšanas un izglītība. Idealizēta pagātne un pārspīlējumi par absolūti godīgām amatpersonām senāk mums nenāk par labu šobrīd, un ir arī jābūt politiskai gribai stiprināt vēstures zinātni.