Šķiet, ka šūpuļdziesmas ir relaksējošs vakara rituāls starp vecākiem un bērniem, taču, kā izrādās, ne vienmēr tas tā ir bijis. Tāpat arī latviešu tautas dziesmas slēpj daudznozīmīgus stāstus. Ko patiesībā nozīmē zināmākie un aizmirstākie tēli latviešu šūpuļdziesmās, kā laika gaitā mainās dažādu vārdu nozīmes, ja lūkojamies folkloras tekstos, un kā tos tulkot mūsdienās, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta zinātniska asistente dzīvesstātu pētniece Kristīne Rotbaha un Latvijas Universitātes Literartūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Una Smilgaine.

"Manuprāt, ka daudzi tie teksti, kuri vairs nav saprotama, jo laika gaitā tiek arī atmesti. Jo , teiksim, „šim saujiņa, tam saujiņa, bērniņam riekšaviņa”. Kas ir riekšaviņa? To varbūt var  izmantot, lai mācītu, kas ir riekšaviņa," uzskata Una Smilgaine. "No otras puses arī tās dziesmas tiek atmests, kas nav vajadzīgas, bet arī tas, ka tās ceļo no viena žanra uz otru. Tas arī nav jaunums. Arī Folkloras krātuves arhīvā ir šūpuļdziesmas, kas it kā nav šūpuļdziesmas, mēs tikai redzam pēc refrēniem, ka viņa ir lietota kā šūpuļdziesma. Un jāsaka, ka arī šūpuļdziesma var būt arī pavisam bez teksta."

"Arī 21. gadsimtā svarīgs ir pats fakts, ka tiek dziedātas šūpuļdziesmas. Svarīga ir tā funkcija kā māte ar šo dziesmu aizmidzina. Bērnam paaugoties, protams, dziesmas var jau sākt izvēlēties, skaidrot un uzturēt, un tā ir gan valodas bagātināšana, gan savstarpējas sarunāšanās, tādā veidā var arī bērniņam valoda bagātināt," atzīst Kristīne Rotbaha.

"Situācija jau praktiski nav mainījusies kopš cilvēces pirmsākumiem:  vienmēr ir bijuši tie bērni, kas ir jāiemidzina un vienmēr ir vecākiem bijis mērķis iemidzināt. Un grūti pateikt, ar ko mainās šūpuļdziesmas, droši vien teksti, bet tendence, ka melodijai jābūt tādai līganai, šūpojošai, mierīgai, tā, man liekas, ka pastāvēs visu laiku," vērtē Una Smilgaine, analizējot, kā atšķiras mūsdienu šūpuļdziesmas no savulaik radītām.

"Atšķirīgais varētu tieši ritmikā mainīties, jo šūpuļus ir nomainījuši ratiņi un gultiņas, un šis ritms, līkstij šūpojoties un šūpuļu ritmam pielāgojoties dziesmai vai otrādi, dziesmu pielāgoja šūpuļa ritmam, varbūt tas ir mainījies. Nav varbūt svarīgi, ka bērniņa kustības saskanētu ar mātes balsi, bet, ja uz rokām šūpo, tas varētu palikt," papildina Kristīne Rotbaha.

Kā mūsu senči dzīvoja pirms 10 gadsimtiem?

Pagāja 15 gadi, lai arheologi  gūtu apjausmu, kā aptuveni pirms 10 gadsimtiem mūsu senči ir ieguvuši  dzelzi no purva rūdas. Vēl arvien uz visiem jautājumiem nav atbildes, bet arheologu eksperimenta rezultāti ir skatāmi Ventspils muzejā nesen atklātajā izstādē „Eksperimenti un atdarinājumi arheoloģijā”.

Par eksperimentiem, kas tika veikti, lai izzinātu mūsu senču prasmes dzelzs ieguvē, stāstīja Ventspils muzeja vadošais pētnieks, arheologs Armands Vijups.

Armands Vijups atzīst, ka eksperiments izdevies par aptuveni 80 procentiem. Vēl ir daudz neatbildētu jautājumu par mūsu senču prasmēm, par to, kā viņi varēja atrast pareizo rūdu, uzturēt pareizo temperatūru krāsnī, lai ruda iegūtu vajadzīgo daudzumu dzelzs. Ventspils muzeja izstādē  var palūkot mazu dzelzs pikucīti no šī eksperimenta un fotogrāfijas, kurās fiksēti arheologu darba momenti.

Līdz  4. decembrim Ventspils muzejā interesenti var aplūkot izstādi, kur redzami gan seno rotu gan sadzīves priekšmetu atdarinājumi, kā arī  materiāli par dzelzs ieguves eksperimentiem.