Sarunas brīdī Uldis Bērziņš vēl  nezina par Latvijas Literatūras gada balvas 2017  piešķirto Mūža balvu. Sarunā maz svinīguma, vairāk darba un izziņas: sarunājamies par vēl neizdoto turku dzejnieka un arī drauga un laikabiedra Ataola Behramoglu dzejas krājumu, patlaban atdzejojamo spāņu 12. gadsimtā tapušo tekstu „Dziesma par manu Sidu”. Runājam arī par dzimtas leģendām un sakrālajiem tekstiem, planetāri vienotas cilvēces ideālu un tulka vietu tajā, stāsta raidījuma autore Anda Buševica.

"Laligabas žūrija savu motivāciju uzrakstījusi viscaur pārākajā pakāpē:

Ulža Bērziņa vārdā nosauktais kontinents. Pārspīlējums? Nebūt ne – kā citādi lai nodēvē Ulža Bērziņa apmēram pusgadsimta laikā sadarīto. Ar ierasto bibliogrāfiju vai darbu uzskaitījumu šai gadījumā nav iespējams izlīdzēties, runa ir par ko plašāku – kultūrslāņiem vai kontinentiem. Rodas iespaids, ka Uldis Bērziņš visu mūžu raksta vienu gigantisku tekstu, ar katru jauntapušo dzejoli pievienodams tam klāt vēl kādu fragmentu, kas atkarots klusumam, - savā pamatojumā raksta Laligabas eksperts, rakstnieks un literatūrkritiķis  Guntis Berelis.

Reiz Uldim Bērziņam kā anekdoti pārstāstīju kādu interviju ar Borisu Grebenščikovu, kurā krievu dziesminieks žēlojās, ka mediju ziņas pilnas ar visādiem niekiem, mūsdienu tehnoloģiju iespējas būtu jāizmanto, lai ļautu runāt viedajiem. Laiku pa laikam aizsūtīju Uldim Bērziņam lūgumu ar viņu pasēdēt pie viena galda. Līdz šopavasar Bērziņš atsūta vēsti:

13. aprīlī aprit 75 gadi manam jaunības draugam turku dzejniekam Ataolam Behramoglu, kuŗu Erdoans drošvien neņem ciet tikai tādēļ, lai neveicinātu Nobeļa prēmijas piešķiršanu šim režīma lamātājam un tautas kūdītājam. Nu tad es Ataolu tulkoju jau kopš studenta gadiem, un man ir sataisīta grāmata, kuŗa, ceru, šogad varētu iznākt. Kā Tu domā, mums sanāktu kāda saruna par Ataolu  Behramoglu - ar vārsmu skandēšanu?”

Sanāktu gan. Atalola Behramoglu biogrāfija cieši saistīta ar Turcijas pēdējā gadsimta politiskajiem notikumiem.  Pēc stažēšanās Maskavā, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, 1979. gadā Ataols iebalsots par Turcijas rakstnieku arodbiedrības ģenerālsekretāru.” Pēc 1980. gada militārā puča "revolūcijas Danko" savu dramaturga amatu zaudē, ” - vēl nepublicētā dzejas krājuma ievadā raksta Uldis Bērziņš, „ Cenzūra aizliedz dzejoļkrājumu "Tāds lietus... tāda dzeja". Un 1983. tiesa piespriež Ataolam astoņus gadus cietumā.  No 1984. gada Ataols atkal trimdā – Parīzē, Sorbonā, Vācijas pilsētās, kur viņam uzgavilē un viņa dzeju no skatuvēm skandē un dzied turku viesstrādnieki un skolu jaunatne.”

"90. – atkal atgriešanās Turcijā, pasniedzējs Stambulas universitātē, Rakstnieku arodbiedrības prezidents, žurnālists darbs. „Dzeja ar politikas saukli – roku rokā”, - tā turku dzejnieka pirmā dzejas krājuma latviski ievadā raksta atdzejotājs Uldis Bērziņš.

"Man jāatzīstas, mani ne tik daudz interesē Ataols Behramoglu, bet gan – kas no tā visa tik ļoti sajūsminājis latviešu dzejnieku", atklāj Anda Buševica. "Mūsu saruna notiek Ulda Bērziņa darbistabā ar skatu uz Daugavu, un tas, kas brīžam ieskanas dzejai fonā, ir pa atvērto logu ieplūstošā Salu tilta nobrauktuvju kņada. Brīnišķīgu monogrāfiju par Uldi Bērziņu sarakstījis Māris Salējs, un apmēram trešdaļa no literatūrzinātnieka darba ir dzimtas sakņu izpētes darbs. Dzimtas stāsti ir daļa no Korāna, Vecās Derības grāmatu, Eddas dziesmu mitoloģiskā visuma, kurā dzejnieks mīt patiesībā. Istabā grāmatplaukti, taču augšējos plauktos piemiņas lietas, fotogrāfijas, un kāds ceļa rādītājs – „Boklenieki”

Ulda Bērziņa datorā atvērta spāņu 12. gadsimta varoņeposa „Dziesma par manu Sidu” datu bāze, šeit teksta komentāri, pati dziesma, arī lasījums.

Uldis Bērziņš pats ir lielisks savas dzejas un tulkojumu izpildītājs, pratis iekvēlināt ne vienu vien pret dzeju vienaldzīgo, tieši ar savu dzīvo uzstāšanos. Vērojot sajūsmu, ar kādu dzejnieks ieklausās  „Dziesmas par manu Sidu” lasījumā, kurā mēģināts atdarināt viduslaiku tekstu skandēšanas prasmi, es jautāju: "Ko tu īsti tulko – drukāto tekstu vai dzīvo vārdu?"

„Tekstu, protams, lasījums drīzāk ir iedvesmai”. Uldis Bērziņš turpina argumentēt, par to, ka jebkurš tulkojums nevis no oriģinālteksta, bet kāda jau gatava tulkojuma lielajās valodās, vienmēr vairāk stāstīs par tulkotāja nodomiem, laikmeta ideāliem, kāpēc šis tulkojums tapis, nevis teksta oriģinālu.