Vispārzināms fakts – Latvijas valsts oficiālās himnas vārdu un mūzikas autors ir Baumaņu Kārlis. Un ierakstā, kas skan raidījumā, “Dievs, svētī Latviju” pianiste Vilma Cīrule spēlē uz komponistam piederējušajām klavierēm, tām pašām, uz kurām, visticamākais, šī melodija arī tikusi sacerēta.

Tabū mūsu sabiedrības sarunās vienmēr ir kaitinoši. Domāju, ka tieši to izjuta arī tie ļauži, kas nesen medijos un internetā rosināja apsvērt valsts himnas maiņu. Arī mana iecere, veidojot šo raidījumu, bija, ja ne nu gluži iestāties par himnas maiņu, tad vismaz apzināt tās melodijas, kurās mīlestība uz Latviju tiek pausta, iespējams, talantīgāk un mūsdienīgāk – laba daļa latviešu tautas dziesmu melodiju ir nesalīdzināmi jaukākas par Baumaņu Kārļa veikumu, arī mūsdienu komponistu radītais.

Taču šī raidījuma tapšanas laikā notikušo sarunu rezultātā esmu kļuvusi par kaismīgu esošās himnas aizstāvi. Tas mani pašu pat pārsteidza, bet, izrādās, nepiedodamā kārtā es patiešām nezinu ne esošās himnas vēsturi, ne absolūti iedvesmojošo un traģisko tās autora – Baumaņu Kārļa – dzīvesstāstu.

Un kur tad mūsdienās meklēt Baumaņu Kārļa pēdas? Sāksim ar Rakstniecības un mūzikas muzeju. Tur sagaida muzikoloģe un muzeja darbiniece Ligita Ašme. Otra stāstniece ir muzikoloģe Zane Gailīte, kura pēta Baumaņu Kārļa arhīvus.

“Šī ir pirmā dziesma, kur tekstā minēts vārds Latvija,” par Baumaņu Kārļa sacerēto “Dievs, svētī Latviju” stāsta Ligita Ašme. “Un viņš apzināti to ir ielicis dziesmā. Dziesma kā muzikāls veidojums ir radies, jo tajā laikā bija populāras dažādas valstu slavinošas dziesmas. Paraugs ir “Dievs, sargi Caru” ("Боже, Царя храни!”), līdzība ir nepārprotama. Bet šeit ir slavinājums valstij, par kuru latvieši varēja tikai vēl sapņot.”

Pirmajos vispārīgajos latviešu Dziesmu svētkos 1873. gadā tiek nodziedātas trīs Baumaņu Kārļa dziesmas – “Tēvijas dziesma”, “Daugavas zvejnieku dziesma” un “Dievs, svētī Latviju”. Kas varbūt liek pasmaidīt – šo svētsvinīgo vārdu autors ir cilvēks, kura literārā darbība pamatā ietver satīrisku dziesmiņu rakstīšanu, publicistiku satīriskajā izdevumā “Dunduri”, parakstoties ar pseidonīmiem Antikangars un Ako.

Lai gan, nekādu pretrunu nav – pirmām kārtām Baumaņu Kārlis ir skolotājs. Gan satīriskās ludziņas un raksti, gan “Dievs, svētī Latviju” – visi šie veikumi ir ar pedagoģisku, pielietojamu mērķi, un tieši tā tie arī šoreiz nostrādā. Iespējams, skandējot viegli iegaumējamo “Dievs, svētī Latviju”, Vispārējo dziesmu svētku kopkoris pirmo reizi gūst pieredzi, kas Latvijas tālākajā vēsturē atkārtosies ne reizi vien – vārds, ideja, ieausts mūzikā un kopīgi skandēts, reiz kļūst par īstenību. Šoreiz šis vārds ir - Latvija.