Raidījuma skanēšanas laikā varat sazināties, zvanot uz tālruņa numuriem 67222888, 67225599, kā arī aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Vai iespējams atrast mieru un atbildēt uz dzīves svarīgajiem jautājumiem, dokumentējot laiku un personisko pieredzi? Par dienasgrāmatu terapeitisko un kultūrvēsturisko potenciālu jautāsim raidījuma Kā labāk dzīvot viesiem. Dienasgrāmata kā kultūrvēsturisks logs - iespēja paraudzīties uz sevi un cilvēci kādā laika posmā. Vai joprojām rakstām dienasgrāmatas un ja jā, tad kādam nolūkam? Vai dienasgrāmatu var izmantot pašizpētei? Vai tā var kļūt par vēsturisku liecību, vai tomēr tā ir subjektīvs komentārs par piedzīvoto? Par dienasgrāmatās fiksēto un pieredzi dienasgrāmatu rakstīšanā stāsta rakstnieks Māris Bērziņš un vēsturnieks Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks Uldis Neiburgs.

Uldis Neiburgs atzīst, ka dienasgrāmata ir tā brīža vēstījums, kur bieži savijas personiskie pārdzīvojumi ar stāstu par laikmetu. Viņš piekrīt, ka atmiņas balē un krāsas kļūst pelēcīgākas, bet viņa pieredze arī liecina, ka cilvēka atmiņas par vienu laikmetu ir dažādas, jo kāds spēj atcerēties vairāk, kāds – mazāk. Turklāt, ja cilvēks raksta atmiņas, tas ir tagadnes skatījums uz aizvadītiem notikumiem un domas ietekmē arī pieredze un nākamie notikumi.

Dienasgrāmatas fiksē tā brīža izjūtas. Līdzpārdzīvojumi un personiskās izjūtas ir liela vērtība, ko dienasgrāmatā var atrast.

Sarunā Māris Bērziņš atklāj, ka dienasgrāmatu sācis rakstīt trīs reizes, taču vienreiz bijis pa slinku, citu reizi bijis tik daudz ko rakstīt, ka tas kļuvis par grūtu. Taču nepilnus trīs gadus viņš regulāri rakstījis naktsgrāmatu – pierakstījis sapņus. Blociņu turējis pie gultas, pamostoties pierakstījis redzēto.

Tāpat viņš ilgāku laiku dienasgrāmatu rakstījis pastarpināti, Māris Bērziņš stāsta, ka zīmējis, “cits raksta, kā jūtas un ko pārdzīvo, es ar akvareļkrāsām liku uz papīra”.

Runājot par dienasgrāmatu rakstīšanu kā terapiju, Māris Bērziņš vērtē, ka ne jau katram ir jāraksta, kāds var zīmēt, kādam der mūzikas terapija, vēl citam – biblioterapija jeb lasīšana.

Uldis Neiburgs bilst, ka dienasgrāmatu nav rakstījis, bet raksta piezīmes par to, ko dienā dara, vai kas notiek. Tas palīdz par to nedomāt, jo zina, ka tas ir fiksēts, ja vajadzēs, informāciju atradīs, un domas par to var atbrīvot.

Arī Māris Bērziņš atklāj, ka raksta piezīmes, jo tas saistīts arī ar viņa darbu – ar rakstniecību. Doma ienāk prātā, ir jāpiefiksē, jo tās aizslīd prom.