Raidījuma skanēšanas laikā variet sazināties, zvanot uz tālruņa numuriem 67222888, 67225599, kā arī aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Rundāles pils savā 281 gada pastāvēšanas laikā ir piedzīvojusi ne vienu vien uzplaukumu un postažu. Arī 20. gadsimtā pēc diviem pasaules kariem pils bija izpostīta, bet nu jau daudzus gadus tā atguvusi kādreizējo spozmi. Vairāk nekā pusgadsimtu pilij bijis viens saimnieks, un viņš - Krustpuktā viesis. Studijā - mākslas zinātnieks un mākslinieks, Rundāles pils direktors Imants Lancmanis sarunā par vēsturi, tās liecībām, sabiedrību un procesiem tajā.

Imants Lancmanis vērtē, ka Latvijas 100 gadu svinēšana, šādi nozīmīgi brīži vēsturē katram cilvēkam liek paskatīties arī uz paša dzīvi, pārdomāt, kā vecāku dzīve veidojusies.

Daudziem Latvijas pirmās brīvvalsts laiks ir palicis kā brīnišķīgs ideāls. Kas tolaik 20 gados tika paveikts, tas bija īsts brīnums. Tas mirdzēja visu acu priekšā okupācijas gados. Okupācijas laiks daudz ko sabojāja. Pazuda šī līdzdarbošanās dziņa. Šie 50 gadi kaut ko aizkoda latvieša dvēselē. Šie gadi grāva no iekšas.

Otrās brīvvalsts laiks, šie 25 gadi nākuši lēnām. Tiem bija cits pamats nekā 20 gados.

90. gados tā bija pārāk viegla pārslīdēšana – bez triecieniem, bez sāpju sliekšņa. Padomju laika blēdīšanās, ka var nestrādāt un gūt labumu.

Barikāžu laiks - bija pacēlums, bet tad atkal mierīgs plūdums, kad priekšplānā izvirzās biznesmeņi un darboņi. Katrs domā par sevi. Tas padomju laika netikums, kad gaida, ka tikai valdība dos, ja nedod, tad var pazagties.

Ja salīdzina Krieviju ar Latviju. Krievijā vairs nav pirmsrevolūcijas liecinieku. Latvijā vēl ir cilvēki, kas atceras Latvijas pirmās brīvvalsts laiku. Mums ir kur smelties spēku no tiem, kas atceras.

Tas bija labi, ka 90. gados rekonstruēja to, kā bija 40. gadā. Taču vissvarīgākais ir cilvēki. Pašcieņa un godaprāts. Imants Lancmanis cer, ka šis faktors darbojas. Jāsaprot, ja cilvēks uzvedas slikti, tas visupirms ir sitiens pašam. Labi, ja vēl ir paaudze, uz kuru vajag skatīties.

Uz raidījuma vadītājas jautājumu par sašķeltu sabiedrību, Latvijā – latviešiem un krieviem, kas dzīvo katrs savā informatīvajā telpā, Lancmanis uzskata, ka ir nepieciešams pastiept roku. Cilvēku līmenī bieži problēmu nav. Arī Rundāles pilī strādā gan krievi, gan latvieši. Arī pirmskara Latvijā – nebija šāda nodalīšanās. Krievi runāja latviski, dienēja Latvijas armijā. Kļūda tolaik bija, ka atgrūda vācu kopienu.

Padomju laikā sacēla milzīgas fabrikas, sabrauca cilvēki, kas runāja citā valodā un kuriem bija citi paradumi. Imants Lancmanis pats atceras, kad bērnībā saukts par fašistu. Taču lai nebūtu notikusi šī šā laika noslāņošanās, bija vajadzīga šī labā griba – pastiept roku.

Krievi ir emocionāli. Viņi negrib vilties, tāpēc tic – gan šobrīd Putinam, gan agrāk – Staļinam. Un arī tagad. Latviešiem katram vajadzētu aprūpējamo krievu. Ja runā politiskā līmenī, augstā valodā, tad arī viņi noslēdzas. Attiecības jāveido cilvēku līmenī. Tad nav problēmu. Ir jādarbojas ar lielu pacietību, lai izlīdzinātos. Ir slikti, ja ir pretstāvēšana.

Latviešos ir vairāk skepses. Krieviem – maz. Tāpēc tic. Krievijā, pat zinot par Staļina laika nodarījumiem, Staļinu sauc par dižāko krievu, lai gan viņš nebija krievs. Un te nu vajag uzmanīgi parādīt, kur kļūdās. Pienāks diena, kad viņi to redzēs, - uzskata Imants Lancmanis. – Man žēl viņu. Viņi vairāk ir ideālisti. Viņi tic. Latvieši vairāk kritizē. Tāpēc tāds negatīvisms spraucas laukā no soctīkliem.

Bēdīgi, uz ko Krievijā ideālisms aizgājis. Vajadzētu vairāk tautai dot, nevis armijai. Ja skatās pēc IKP, tā jādara.

Imants Lancmanis atbalsta Prezidenta rosinājumu dot visiem Latvijā dzimušajiem bērniem pilsonību. Lai Latvijā dzimušie bērni nebūtu Krievijas gūstā. Lai viņi dzimtu ar apziņu, ka būs Latvijas pilsoņi. Norobežošanās nāk Latvijai par sliktu, - uzskata Imants Lancmanis.

Imants Lancmanis ir arī mākslinieks. Apmēram pirms 10 gadiem tapis viņa darbu cikls „Piektais bauslis. Revolūcija un karš”, kas tika izvirzīts arī Purvīša balvai. Revolūcija. I Pasaules karš un karš Irākā. Tolaik Imants Lancmanis savā rakstā 2002. gada Lieldienās nostājās pret iejaukšanos. Par domu – varbūt ķirurģiska iejaukšanās līdzēs. Notikumi rāda – nelīdzēja. Tagad Eiropā miljoniem bēgļu.

Jautājums bija par to, vai drīkst Austrumu izlaist džinu no pudeles. Notikumi ir parādījuši – nedrīkstēja, - saka Imants Lancmanis. – Rakstā izmantoju teikumu no Tūkstoš un vienas nakts pasakām: Un tad viņš atgriezās Bagdādē miera mājoklī. Un nobeidzu ar frāzi: Un nekad vairs Bagdādē nebūs miera mājoklis. Un nekur un nekad. Es to uzrakstīju un domāju, ka tas skan tik briesmīgi. Bet kā redzat, pagājuši tikai 15 gadi un noticis ir tieši tas. Tā ir kļūda, un atkal kļūda. Tas nozīmē nevēlēšanos redzēt otru nāciju. Domāja, mēs to izdarīsim, un viss būs kārtībā. Tas ir noticis, nedomājot par citas tautas mentalitāti. Tas ir tas pats, ko es teicu: latvieši un krievi. Man liekas, tas ir briesmīgi. Ko darīja Pentagons, kam ir savi etnopsihologi? Viņi to nesaprata. Nedrīkst kustināt Austrumus. Bet tos jau, diemžēl, izkustināja Padomju Savienība. Afganistāna bija pirmā kļūda. Varbūt viņi nebūtu ieguvuši to impulsu – stāvēt pretī. Kaut ko sliktāku nevarēja izdarīt. Aiztikt lapseņu pūzni – tas nav nekas, salīdzinot ar to, ko izdarīja. Nekas nav bēdīgāk kā augstprātība. Īpaši, lielo tautu augstprātība. Atpakaļ ceļa nav. Pudeli aizkorķēt nevar. Vai Eiropa tiks galā? Netiks. Briesmīgāki par terora aktiem ir šie bēgļu pūļi. Tā ir cita pasaule. Viņi ir naidīgi. Varbūt kaut kas mainīsies, kad viņus sauks atpakaļ.

Sarunā arī par norisēm Ukrainā un militārajām mācībām Baltkrievijā.

Imants Lancmanis apstiprina, ka 2018. gada nogalē gatavojas iet pensijā, taču – lai strādātu. Rundāles pils 15 telpās ekspozīcija būs pabeigta, un varēs strādāt pie muzeja publikācijām. Tad rutīnas darbs neatraus no rakstīšanas. Gleznošana ir pilnīgi atlikta malā. Jāstrādā pie katalogiem. Jāuzraksta divas grāmatas, par pašu pili un Rundāles pils restaurāciju, - tādu uzdevumu sev nākotnē izvirzījis Imants Lancmanis.