Raidījuma skanēšanas laikā variet sazināties, zvanot uz tālruņa numuriem 67222888, 67225599, kā arī aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

1.maija svinībām jau kopš pašiem sākumiem pamatā ir ideja par solidaritāti - tie, kam ir, zināmā mērā dalās ar tiem, kam nav. Politikā šo pārliecību īsteno sociāldemokrātu partijas. Taču pasaulē it kā vilinošā ideja nemaz tik lielu popularitāti nav piedzīvojusi. Arī Latvijā sociāldemokrātiem ir klājies ļoti raibi, un pie varas viņi nav. Kāpēc tā, un kas notiek ar kreiso politiku gan Latvijā, gan Eiropā?

Krustpunktā studijā: Rīgas Stradiņu universitātes Politikas zinātnes katedras vadītāja profesore Ilga Kreituse un divi žurnālisti Juris Kaža un Latvijas Radio kolēģis Eduards Liniņš.

 

A. Tomsons: Politiski sociāldemokrātijas pamatā ir ideja: tie, kam ir, dalās ar tiem, kuriem nav.

J. Kaža: Pārdale ir viens elements. Ja skatās Zviedrijas modeli, no 30. gadiem viņi centās celt kopējo valsts produktivitāti, lai ir vairāk, ko dot.

E. Liniņš: Viņi uzskata, ka vispārēja sociāla nodrošinātība ir veicinoša ekonomiskai aktivitātei, bet labējie uzskata, ka vispirms ir jānopelna, tad dala pārpalikumu „plukatām”.

I. Kreituse: Sociāldemokrātijas pamatā - sociālais taisnīgums. Sociāldemokrāti gribētu, lai vide, kurā dzimuši, neietekmētu, jautājums ir par mehānismu, caur kuru dabū. Lai visiem būtu izglītības iespējas utt.

E. Linins: Kad tiek pelnīts, tu jau zini, cik tev jāatdod.

J. Kaža: Zviedrija gan tagad ir reformējusies nodokļu sistēma. Nav tik lieli nodokļi, kā bija. Sociāldemokrāti nav nomākuši brīvā tirgus iespējas.  Zviedrija ir priekšgalā uzņēmējdarbībā, start up utt.

A.Tomsons: Tas galvenais arguments daudziem ir, ka sociāldemokrātija ir tik ļoti taisnīga, ka nevienam vairs nav gribēšana censties. Tik un tā tev visu atņems.

E. Linins: Tie, kas tā saka, nekad nav dzīvojuši sociāli taisnīgā sabiedrībā, jo Padomju Savienība nekad tāda nav bijusi. Tā iznīcināja cilvēkā sociālās līdzatbildības un solidaritātes elementu. Padomju Savienībā bija valsts kazarmu kapitālisms.

A. Tomsons: Ir atšķirība starp sociāldemokrātiem un sociālismu.

I. Kreituse: Ļoti liela. Ir arī nacionālsociālisti. Nacisti arī izmantoja šo vārdu. Ja dzirdam vārdu sociālists, mēs Latvijā uzreiz liekam sinonīmus: komunists, sarkans un krievs. Pasaulē tā izpratne ir daudz savādāka. Un sociālisms Padomju Savienībā ir marksisma ļeņiniskais paveids. Vai lieciet pretī ļeņinismu, kam ar sociāldemokrātiju ir tikai tik daudz saistības kā KSDSP nosaukums, kurā šis vārdiņš bija iekšā.

E.Liniņš: 19. gs tas it kā bija tas stādiņš, kas tagad ir sazarojis visdažādākajās kustībās, no kurām daudzas autoritāras sistēmas veidojušās, kā maoisms, trockisms, kas vēl rietumos ir diezgan populārs.

I. Kreituse: Un, ja par sociālistiem, tad EP deputāts Mamikins ir Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupas biedrs. Viņš ir sociālists. Francijā ir sociālisti pie varas. Itālijā parlamentā ir komunisti.Ja ir palikušas okupācijas pēdas, tad tā ir attieksme pret šiem terminiem un reizē arī neizpratne. Tā ir vēsturiskā atmiņa.

J. Kaža; Cilvēki neredz atšķirību starp liberālo demokrātiju un marksismu. Tas ir politiskais daltonisms, kad tu neredzi dramatiskas krāsu atšķirības pat. Te runa ir par kroplajiem sociālisma variantiem, te runa ir par komandekonomikām, par plānsaimniecībām, par centrālplānotām, kur nekāda iniciatīva vai pašdarbība nav atļauta, izņemot tā interesantā un plaukstošā pašdarbība, kas bija sociālistiskās vai komunistiskās sistēmas apkrāpšana. 

I. Kreituse: Centrāltirgū bija tomāti uz letes un zuši – zem letes, tā ka manuprāt bija cilvēks radošāks un sociālistiski start up-i veidojās veiksmīgāki nekā šodien pie demokrātijas.

A. Tomsons: Ja mēs runājam par Zviedriju. Tas ir tāds modelis, kas sniedz priekšstatu par sociāldemokrātiju?

J.Kaža: Jā, vai arī tas sociālais tirgus, kas ir piekopts Vācijā.

Telefonintervijās: Saeimas deputāts Atis Lejiņš, kurš sociāldemokrātijā darbojies emigrācijas laikā Zviedrijā, Atmodas laika sociāldemokrātijas simbols, jurists, profesors Juris Bojārs, kurš balsojis par Latvijas neatkarību, pats uzskata, ka izdarījis trīs labus darbus: ievedis Saeimā Vairu Vīķi Freibergu, nav ļāvis privatizēt Latvenergo un Latvijas valsts mežus, un politologs, asociētais profesors Ivars Ijabs.