Jaņa Rozentāla 151. dzimšanas dienas priekšvakarā izdevniecība „Neputns” laidusi klajā izcilajam Latvijas mākslas klasiķim veltītu monogrāfisko albumu. Tas tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un Rakstniecības un mūzikas muzeju. Apjomīgajā grāmatā gleznotāja personība un daiļrade atspoguļota laikmeta kontekstā, īpašu uzmanību pievēršot mazāk pētītiem aspektiem. 

 

Uz albuma pirmā vāka Jaņa Rozentāla glezna „Arkādija”, uz aizmugures vāka grupas fotogrāfija, kurā Janim Rozentālam klēpī meita Laila. Albumam ir 528 lappuses, tajās - 860 attēli, rakstu daļa, sākot ar paša Jaņa Rozentāla teorētisko apceri „Māksla un tehnika”, tad Intas Pujātes, Valda Villeruša un Aijas Brasliņas raksti, kā arī laikabiedru atmiņas par mākslinieku. Tāds ir jaunā albuma apjoms.

“Albumi, kas domāti plašākam ieskatam mākslinieka dzīvē un darbos, domāti ar plašu materiālu, Rozentālam materiāls izrādījās pārsteidzoši plašs. Arvien vairāk paveras iespējas kaut ko ieraudzīt arhīvos,” stāstu par albuma tapšanu sāk izdevniecības „Neputns” galvenā redaktore un šī albuma viena no sastādītājām Laima Slava.

“Rozentāls tiešām ir daudz strādājis, viņš ir strādājis ne tāpēc, ka muzejs kaut ko nopirks, bet pircējam, sabiedrībai, kurai šie darbi ir vajadzīgi. Privātajās rokās daudz aizgājuši. Tagad uzzinām tos, kas unikāli, reti un skaisti paraugi. Ja bijuši tajā brīdī domāti konkrētam cilvēkam, pie viņa arī nokļuvuši, tagad daudz nāk atpakaļ,” turpina Slava.

Latviešu glezniecības kolekcija Latvijas Nacionālās mākslas muzejā ir lielākais Jaņa Rozentāla darbu vākums Latvijā un arī pasaulē. Īsto darbu skaitu nemaz nevar pateikt, jo viņš variējis iemīļotos motīvus, tēmas, tos atkārtojis. LNMM glezniecības kolekcijas glabātāja Aija Brasliņa, kas veidoja lielo jubilejas izstādi un ir arī šī albuma sastādītāja, arī rakstu autore, atzīst, ka ir „grūti ir strādāt ar zināmu klasiķi, turklāt vēl jubilejas gada patētika, štampi, frāzes”, tāpēc ļoti vēlējušies atklāt jaunu Rozentāla daiļrades šķautni un, šķiet, tas izdevies.

“Mums gribējās kaut ko atšķirīgu parādīt. Jau izstādes laikā sapratām, ka fotogrāfija ir tā atslēga, ar kuru Rozentālu parādīsim atšķirīgi. Arī iepriekš dažādās publikācijas šī saikne meklēta – Rozentāls kā fotogrāfs, Rozentāla fotogrāfiju un mākslas darbu saistība, bet tik plašā veidā, kā mēs šoreiz izvēlējāmies, nav bijis. Izstāde to tikai ieskicēja, bet šajā izdevumā izdevās plaši materiālu iepludināt un katram vērotājam dot iespēju savas asociācijas veidot,”analizē Aija Brasliņa.

Brasliņa stāsta, ka līdz mūsdienām saglabājušies plaša un unikāla Rozentāla fotogrāfiju kolekcija.

“Smējāmies gatavojot albumu, ka “Rozentāls mūs dancināja, viņš bija prasīgs, viņš mūs nepameta, kā teica grāmatas dizaina autore Inga Ģibiete – "mēs ar viņus sarunājāmies". Bijis prasīgs pret sevi, bija prasīgs arī pret mums,” atklāj Brasliņa.

Mākslas zinātniece Inta Pujāte pētījusi Jaņa Rozentāla attiecības ar fotogrāfiju - gan Aija Brasliņa, gan citi uzsver viņas plašās zināšanas par gleznotāju, taču šajā reizē raksti par Rozentāla foto kolekcijas vēstījumu un mākslinieka ieguldījumu sakrālajā mākslā, savukārt Valdis Villerušs aplūko Rozentāla ieguldījumu grāmatu mākslā. Arī mākslinieka paša atziņas un izpratne par mākslu, joprojām rosinošas, atzīst Laima Slava.

Monogrāfiskais albums sniedz daudz interesanta un pārsteidzoša tā lasītājiem un skatītājiem, būs ko pētīt, pārliecināta Inga Ģibiete.

“Esam ļoti rūpīgi veidojuši atvērumus, kur rūpīgam skatītājam un lasītājam ir daudz interesanta paslēpts – attiecības starp foto attēliem un gleznām. (..)

Rozentāls bijis ļoti sirsnīgs cilvēks, gleznojis savu dzīvi, fotogrāfijas to arī parāda. Nav meklējis neko tālu prom no sevis. Tā visa ir viņa dzīve, ko viņš mīl, ko ienīst, kā dzīvi redz,” atzīst Inga Ģibiete.

Albuma trešajā daļā atmiņās par Jani Rozentālu dalās mākslinieka laikabiedri. Dažas no šīm atmiņām tulkojusi Jaņa Rozentāla dzimtas pārstāve Aija Biezaite.

Albuma sastādītāja Aija Brasliņa ir gandarīta par paveikto, viņa uzskata, ka “katram izdevumam ir savs zvaigžņu stāvoklis, vai apstākļu sakritība, spoguļattēls no tā, ko varam, gribam un centušies piepildīt. (..) Vizuālais materiāls bez teksta interpretācijām ļauj veidot savu saskari, savas interpretācijas, meklēt savu Rozentālu, tur ir arī kāda daļa no Rozentāla degsmes, kāpēc viņu savulaik uzskatīja par latviešu mākslas popularizētāju tautas vidū”.

Gan jau kaut kas palicis arī ārpus šī albuma, tomēr ne tik daudz kā līdz šim, nobeigumā secina Laima Slava. Viņa uzskata, ka kaut ko jau vēl atradīs, bet domā, ka būtiski pavērsieni neparādīsies.