Viņš sākumā pie galda Jaunā Rīgas teātra Kolonnu zālē ir viens. Un viens lasa savu dienasgrāmatu. Režisors Alvis Hermanis. 19. septembrī apgāds „Neputns” atvēra vairākas grāmatas – fotoalbumu „Alvis Hermanis” latviski un angliski. Grāmatu, kurā apkopoti fotoattēli no Alvja Hermaņa režisētajām izrādēm Latvijā un citur pasaulē. Un Alvja Hermaņa „Dienasgrāmatas”.

"Alvim šodien tāda dīvaina pirmizrāde – grāmatu pirmizrāde. Mēs, izdevniecība, esam laimīgi, ka savulaik izdevās Alvi pierunāt uz to, lai šāds albums taptu. Viņš pacietīgi visu laiku bija gatavs palīdzēt, komentēt, atrast trūkstošos vārdus, kas varbūt bija izkrituši mūsu vērīgajām acīm," pirms aicināt pie galda šo abu grāmatu aktierus - cilvēkus, kuri veidojuši fotoalbumu „Alvis Hermanis” un Alvja Hermaņa „Dienasgrāmatu” izdevumu, bilst izdevniecības „Neputns” vadītāja Laima Slavas.

Laima Slava pieteica cilvēkus, kuri veidojuši šo abu grāmatu vizuālo un tekstuālo daļu – Edīti Tišheizeri, Sarmīti Ēlerti, redaktori Maimu Grīnbergu, tulkotāju angļu izdevumam Terēzi Svilāni, mākslinieces Inesi Hofmani un Ditu Penci, dažus no 23 fotogrāfiem – Jāni Deinatu, Gintu Mālderi, Reini Hofmani un Moniku Pormali. Viņi visi bija aicināti piedalīties „jautājumu un atbilžu vakarā”. Un Alvis Hermanis - aicināts atbildēt. Raidījumā Kultūras Rondo ieskats šajā „jautājumu un atbilžu vakarā”.

Edītes Tišheizeres jautājums: Vai Tev ir plāns A, B, C, kā dzīvot šodienas pasaulē, kas ir tik sprādzienbīstama?

Alvis Hermanis: To varbūt visi nezina, ka mākslinieki īstenībā interesējas nevis par mākslu, bet dzīvi. Viņiem nekas cits kā dzīve neinteresē. Māksla, teātris ir kā veids, kā instruments, kā iepazīt dzīvi, attīstīt sevi, izzināt dzīvi. Katra nākamā izrāde risina kādas personiskās problēmas.

(..) Tas ir vareni, ka ir izdomāta tāda lietā kā teātris. Teātris ir kā dzīves programmēšana, kā ar programmēšanu nodarboties, tikai ir citas matērijas. Kas būs nākotnē? Ja vienas durvis aizveras, citas atveras, būs interesanti, ir jau tagad interesanti.

Reiņa Hofmaņa stāsts. Uzdevums bija fotogrāfijai jeb portretam būt lakoniskam, nekā lieka, tikai pats svarīgākais. Prieks par izvēlēto bildi grāmatas beigās pie intervijas – bilde, kurā tapšanas process ir kļuvis par daļu no attēla.

Alvis Hermanis: Uz vāka es izskatos par daudz labsirdīgs, režisori nemēdz būt labsirdīgi cilvēki.

Maimas Grīnbergas jautājums: Ja tagad būtu JRT jaunās koncepcijas prezentācija, kā īsi raksturotu pārmaiņu būtību.

Cerēsim, ka remonts neievilksies tik ilgi, ka tās pārmaiņas izpaudīsies tā, ka puse aktieru aizies pensijā. Bez šaubām ambīcijas ir saremontēt ne tikai māju, bet labs iemesls sākt kaut ko no sākuma.

Tāda veida teātrī, kadu kultivējam JRT... Visi ievērojuši, ka no lugām, no klasikas izvairījāmies, rakām citā virzienā, taisījām izrādes citā virzienā. Man liekas, ka tu arī "sēnes nav nolasītas".

Mēs neesam vairs nekādi hipsteri. Varētu ķerties pie nopietnākām un dziļākām lietām. Mani ļoti iedvesmo Eiropas vēsture kā koncepts. Eiropas dramaturģija. Mēs Latvijā daudz labāk zinām krievu klasiku, slikti orientējamies Eiropas klasikā.

Krievu klasika, protams, cepuri nost, bet daudz neizpētīta ir Eiropas klasikā. Tā būs cita valoda, cita aktierspēles valoda, cita teātra valoda. Arvien vairāk mani interesē tie periodi, kas bijuši. Ir bez gala daudz interesantas lietas, ar ko strādāt. Domāju, arī aktieriski tie būs citi uzdevumi.

Sarmītes Ēlertes jautājums: Tu pats saki, ka tev vienmēr bijis svarīgi būt neindeficētam, būt nekam, vai grāmata tādā nozīmē nav kā akmens pie kājas. Grāmata kaut kādā veidā tevi identificēja.

Alvis Hermanis: Vudijam Alenam ir filma "Zēliks" par cilvēku, kuram piemita spēja pārtapt par jebkuru, kuru kompānijā atradās. Hameleons. Tā ir mūsu teātra daba, aktieru daba, ka viņi visu laiku mainās un pārtaisās.

Albumā labi redzams, kā mainījās Jaunā Rīgas teātra, ne tikai mana, estētika, un līdz ar to arī caur estētisko konceptu viss pārējais. Pašā sākumā šajā zālē [Kollonu zālē] bija „Marķīze de Sada” – viss bija ārkārtīgi barokāls, stilizēts un dekadentisks. Cilvēki teica, ka tā ir "homoseksuālistu māksla". Tad „Latviešu stāsti” – mēģinājām kopēt dokumentalitāti, realitāti. Vienmēr tika izsmeltas kādas iespējas, un notika pagrieziens un iets citā virzienā. Man liela mīkla ir mākslinieki, kas visu mūžu vienā stilā strādā. Arī teātrī tādi ir. JRT meklē jaunas teātra valodas, darīt to, ko nemākam darīt. Labi, ka tas attīstības process albumā iegrāmatots bez gariem rakstiem, viss redzams bildēs.

Dienasgrāmata varētu mani identificēt uz šo brīdi. Bet albums ietver gandrīz 25 gadus. Albumā parādīts nogrieznis līdz šim. Labi, ka albuma iznākšana sakrīt ar slaveno remontu, kas tuvojas. Tas arī ir Jaunā Rīgas teātra vēsturē nogrieznis. Nekas cits jau nepaliks no mums kā šis albums. Laikam.

Ditas Pences jautājums: Kāda, tavuprāt, nozīme ir lasāmas grāmatas izskatam?

Alvis Hermanis: Lai grāmatu pārdotu, tās visas tagad izskatās kā bērnu grāmatas. Man gribējās, lai ir bezgala vienkārša un eleganta. Man patīk, ka tā varētu ātri nosmērēties, ka varētu būt pleķi, kā no vākiem izkritusi. Nav vienkārši to uztaisīt. Man patīk, ka redzams, ka lasīšanas process bijis fizioloģisks. Abas grāmatas viena otru papildina, un īsto jēgu viena grāmata iegūst caur otru.