Baletmeistara un aktiera Mihaila Barišņikova ierašanās Rīgā vienmēr ir notikums. Šoreiz viesošanās iemesls - monoizrāde „Vēstule cilvēkam”, kurā Mihails Barišņikovs atveido 20.gs. izcilāko baletdejotāju Vāclavu Ņižinski.  Izrāde tapusi kopdarbībā ar režisoru Robertu Vilsonu.

Mihails Barišņikovs, ierodoties Rīgā, ikreiz nokļūst uzmanības centrā. Un, šķiet, viņš te ir arvien biežāk. Šoreiz iemesls monoizrāde „Vēstule cilvēkam”, kuras režisors ir slavenais amerikāņu avangarda teātra režisors Roberts Vilsons. Un šis ir viņu otrais kopdarbs. Vilsona mājas lapā var redzēt, arī šīs izrādes plānu, augustā izrādes Rīgā, oktobrī NY, bet decembrī tiks rādītas Parīzē. Izrāde „Vēstule cilvēkam” ir radīta iedvesmojoties no baletdejotāja Vaclava Ņižinska dienasgrāmatas. Manuprāt, par šo baletdejotāju, ko pelnīti uzskata par vienu no izcilākajiem Rietumu kultūras baleta māksliniekiem un par modernā baleta horeogrāfijas pamatlicējiem maz zināms ( ja nu vienīgi teātra vēsturniekiem un dejas kritiķiem). Viņš ir poļu izcelsmes dejotājs, nācis no dejotāju ģimenes (viņa vecāki bijuši ceļojošas operas kompānijas dejotāji, un arī viņa brālis un māsa bija dejotāji. Ņižinska radošākie gadi - pagājušā gs.sākums. Kāds bijis šis izcilais dejotājs, mūsdienu skatītājam nav iespējam redzēt, jo viņa uzstāšanās nav dokumentēta. Jāteic, Barišņikovs vairākkārt uzsvēris, ka izrādē neatdarina un arī tā nav dejas izrāde. Bet pievēršas apziņas plūsmai, kas tiek plosīta starp skaidru uztveri un vājprātu. Ņižinska dienasgrāmata dokumentē viņa garīgās veselības sabrukumu – pēdējos 30 savas dzīves gadus Ņižinskis pavadījis psihiatriskajā klīnikā.

- "Ņižinskis dejotājiem ir leģenda,"  -stāsta Mihails Barišņikovs. " Viņš dejotājiem ir tas pats, kas dziedātājiem Marijas kallasas balss vi Tito Gobi, Plasido Domingo, Pavaroti vai garanča (smiekli). Mēs visi izaugām, apghūstot šī vīra mantojumu. Protams, viņš bija neordinārs, leģendārs dejotājs, bet vēl vairāk neparsts un talantīgs horeohrāfs, kas ienesa modernismu dejas mākslā."

Interneta žurnālā "Satori" ir Andreja Žagara fiksētās paralēles par to, kas kopīgs baleta zvaigznēm Vaclavam Ņižinskim un Mihailam Barišņikovam. Īpaši daudz kopīga abiem ir jaunībā: Dzimuši tālu no Impērijas centra (Barišņikovs – Rīgā; Ņižinskis – Kijevā)mācījušies baleta skolā, sākuši dejot Marijas teātra baleta trupā, aizgājuši no tās uz neatgriešanos. Ņižinskis Krieviju pameta 1909.gadā, lai pēc Sergeja Djagiļeva uzaicinājuma pievienotos Krievu baleta trupai Parīzē. Savukārt Barišņikovs no PSRS uz Kanādu emigrēja 1974.gadā.

- Jūs esat dejojuši arī vienas un tās pašas lomas.

- "Nedaudz," - atzīst Mihails Barišņikovs. "Dažas klasiskas un romantiskas lomas tādos baletos kā princis Alberts "Žizelē", jauns vīrietis "Silfīdā", taču esmu dejojis virkni lomu, kas speciāli radītas viņam. Tā Mihails Folkins viņam veidoja miniatūrbaletu "Rozes gars", arī "Petrušku" esmu dejojis. Taču neesmu dejojis tās horeogrāfijas, ko viņš radīja sev, jo viņš bija pavisam atšķirīgs dejotājs. Taču kalsiskās lomas, ko esmu dejojis arī es (klasiskās vai ornamentālisma, vai Folkina stilā), uzreiz varēja redzēt, ka viņa dejošanas stils bijis neparasts , ne tikai runājot par viņa tehniku, bet arī par šo horizontu un plašumu, kad viņš dejoja kā aktieris - kā raksturlomu dejotājs. Viņš bija apsēsts ar savu darbu, un katrs viņa repertuiārā radītā loma bija atšķirīga. Klāsts un spektrs bija ļoti plašs, tāds 360 grādu skatījums. Un viņš savā darbā nekad nepieļāva kļūdas."

Uz tikšanos esmu paņēmusi līdzi Mihaila Barišņikova mākslas kolekcijas katalogu, kuru, pāršķirstot un gatavojoties sarunai, atrodu, ka arī viņa kolekcijā ir Valentīnas Grosas skice „Ņižinskis baletā Rozes Gars”. Tātad ar šo personību Mihailu Barišņikovu saista visdažādākās saites. Mihailam Barišņikovam vispirms jautāju par Vaclava Ņižinska nozīmi viņa paša kā dejotāja radošajā dzīvē.

- Vāclavs Nižinskis bija traģiska personība, kā šajā izrādē, kas ilgst 70 minūtes, iespējas atklāt šī cilvēka traģēdiju?

- Mēs (un te es domāju Bobs Vilsons un es) nekad neesam domājuši šajā darbā attēlot Nižinska dzīvi. Izrāde drīzāk stingri balstīta dažās dienasgrāmatas rindkopās, un attiecas uz dažiem dienasgrāmatas tekstiem, kas sarakstīti 1919. gadā sešu mēnešu garumā, kad viņam bija 29 gadi un kad viņš jau slīdēja garīgā tumsā. Mēs mēģinām attēlot šo te mākslinieka balsi, nevis tiešā nozīmē viņa balsi, bet izrādes ideja ir kā mākslinieka manifests, kas rāda viņa attiecības ar pasauli, politiku, ar Dievu, ģimeni, kā ir būt tēvam. Tās ir attiecības ar cilvēkiem. Viņa mākslas mīlestība, aizrautība ar deju un horeogrāfiju, bet, galvenokārt, izrāde ir par viņa attiecībām ar citiem cilvēkiem.

Protams, izrādē skan daudz mūzikas. Tāda skaņas eklektika. Vilsons nekad neilustrē savus darbus, bet vienmēr meklē paralēles muzikālajā materiālā. Izrādē skan dažādi dziesmu teksti no Toma Veitsa, Boba Dilana repertuāra, daži gadsimtu mijas avangardiski darbi, krievu un vodeviļas stila mūzika. Ir savāds muzikālā materiāla salikums, un tā režisors vienmēr dara. Šī ir otrā reize, kad strādāju kopā ar Vilsonu, pirmā reize bija pirms dažiem gadiem, kad kopā ar amerikāņu aktieri Vilemu Defo veidojām izrādi pēc Daniēla Harmsa darba „Vecene", arī tajā iestudējumā varēja vērot režisoram raksturīgo paņēmienu – neparastu muzikālu kolāžu.

- Vai kādā savā dzīves posmā arī Mihails Barišņikovs rakstījis dienasgrāmatu?

- Nē. Pasarg dievs. Un es nedomāju, ka kādreiz rakstīšu.

- Kāpēc dejas mākslā, kurā tik daudz sieviešu, slaveni horeogrāfi ir tieši vīrieši? Kāpēc tā?

- Tas nav obligāti. Diženie krievi un Dennis, Marta Greiema, vesela virkne sieviešu, kuras sekmē dejas mākslu. Es raugos arī šeit: Helēna Tangijeva-Birzniece, daudziem patīk Nine-del-Vel-Wai, Londonā Marija Rambēra.
Ir daudz daudz horeogrāfes sievietes. Un viņu kļūst arvien vairāk. (..)

Uz mūsu operas skatuves Mihails Barišņikovs uzstāsies tešo reizi. Pirmā bijusi 1997.gadā, kad ar savu baleta trupu „White Oak Dance Project” uzstājies, tad 2009.gadā deju vakarā „Trīs solo un duets”.

Sarunas turpinājumā par citu darbu – par izrādi JRT „Brodskis/ Barišņikovs”, ko pagājušajā sezonā iestudēja Alvis Hermanis. Izrāde nominēta Spēlmaņu nakts balvai kā gada lielās formas izrāde, un Mihails Barišņikovs ir arī  starp nominētajiem Gada aktieriem. Zinām arī to, cik īpaša draudzība un dzejas mīlestība saistījusi dejotāju Mihailu Barišņikovu ar dzejnieku Josifu Brodski. Jautāju, vai strādājot pie šīs izrādes arī kaut ko guvis sev, vai tikai dāļājis mums skatītājiem?

- Pilnīgi eksplozīvs darbs kopā ar Alvi [Hermani], mēs arī esam labi draugi. Taču interesanti, ka tad, kad domājām, kādu projektu šeit kopā veidot, Alvis ierosināja taisīt izrādi par Nižinska dzīvi. Un es Alvim teicu, ka jau esmu iesācis darbu ar Vilsonu. Un viņš teica: "Cik interesanti! Tad jādomā kaut kas cits." Un dažus mēnešus vēlāk mēs nācām klajā ar citu ideju. Bet mēs daudz runājām par Brodski, tā vispārīgi, jo viņš zināja, ka es un Jesifs (Džozefs) bijām labi draugi. Un dažus mēnešus vēlāk viņš teica: es zinu kādā veidā taisīt šo izrādi. Protams, tas man pašam bija ļoti emocionāls ceļojums. Arī Alvim, tāpēc ka viņš audzis kopā ar šiem Džozefa tekstiem un tie atstājuši lielu ietekmi viņa dzīvē, gan pieaugot, gan jau esot pieaugušam. Viņš ir ļoti ietekmējies no Brodska darbiem.

- Daudzus dzejoļus jūs runājat ar aizvērtām acīm.

- Tas ir režisora ierosinājums. Jo viņš man teica, ka šis teātris un viņa aktieri strādā šādā veidā. Un tas izceļot iekšējo balsi. Pretējā gadījumā, kad jūs atverat acis, ir tendence tēlot, un tieši tas viņam nepatīk. Es sapratu, ka arī man tas palīdz, turklāt es atklāju, ka tā ir arī vieglāk atcerēties tekstu, ja acis aizver, vienalga, vai tā ir proza vai dzeja. Un režisors uzskata, ka tas izceļ iekšējo balsi un dabisko toni, un to, vai esat patiess vai ne. Vai izpaužaties tādā aktiera stilā... Nu tāds ir Alvis.

Par saviem vecākiem un savām kā bērna sajūtām Mihails Barišņikovs Latvijā dažādās intervijās jau izteicies.

- Protams, protams. Un kādu dienu es konfidenciālā tikšanās reizē ar jums runāšu latviski.

Par Mihailu Barišņikovu paliek vislabākais iespaids, un jāuzsver, lai arī 2002.gadā viņš beidzis dejotāja karjeru, arvien iespējams vērot viņu kustībā, tā nesen kādā interneta vietnē skatīju nelielu filmu, kurā viņš dejo kopā ar ielu dejotāju 26 gadus vecu dejotāju Lil Buck. (Rag&Bone)2015.gads. Un dara to apbrīnojami.  Balets ir fascinējoša pieredze, teicis Barišņikovs.

Laikmetīgās dejas priekšrocība – var būt kustībā, cik ilgi vien vēlies, un, šķiet, ka Mihails Barišņikovs to vēlas.