Spēcīga, intensīva glezniecība – tā var raksturot mākslinieces Dainas Riņķes darbus, kas no 26.janvāra skatāmi izstāžu ciklā „Paaudze”. Šajā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu ciklā uzmanība vērsta uz 20. gadsimta otrās puses mākslu, un Dainas Riņķes darbi aptver laika posmu no 60. gadu beigām līdz 80. gadiem. Gleznotājas reālisma traktējumam mākslas kritika meklējusi apzīmējumu, saskatot viņas darbos hiperreālisma un socreālisma tendenču saplūsmi. Dainas Riņķes gleznu izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāva izstāžu zālē skatāma līdz 31. martam.

Stāvot pie gleznas „Mazpilsēta būvējas”, izstādes kuratore Ilze Putniņa  atklāj dažus Dainas Riņķes darbu eksponēšanas sīkumus, šī glezna skatāma vienā no 4. stāva nelielajām zālēm. Jāteic, gleznotājas Dainas Riņķes darbi pie baltās sienas eksponējas lieliski. Kuratore atklāj, sarunā ar mākslinieci uzzinājusi, ka viņai savulaik bijuši daudz pasūtījuma darbi.  

„60. gados  sāka piedalīties izstādes. Nav kā citiem, ka nepieņem darbus, kritizē,” norāda Ilze Putniņa.

Daina Riņķe 1965. gadā beigusi Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu pie profesora Eduarda Kalniņa, bijusi VEF Kultūras pils Glezniecības studijas vadītāja un pedagoģe Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos. Pirms šīs izstādes iekārtošanas kuratore tikusies ar mākslinieci.

„Māksliniece joprojām ir ārkārtīgi aktīva. Varbūt tas neparādās publiskās aktivitātēs, izstādēs. Viņa veido kolāžas ar mašīnām. Var teikt, ka viņa ir savās domās un izteikumos radikālāka – tas ir labs un tas ir slikts,” stāsta Ilze Putniņa.

Savulaik ar savu lakonisko izteiksmes stilu Daina Riņķe pievērsa kritikas uzmanību. Lauku dzīves un pilsētas motīvi bez cilvēka aktīvas klātbūtnes ir tie, ko savās gleznās visbiežāk atspoguļojusi māksliniece.

„Tas interesantais ir tas, ka šodienas publika, jaunie cilvēki, redz, ka tur ir rūpniecība, industrija, bet konteksts nav saprotams. Kad ieskatās darbos, tie nav viennozīmīgi. Tēmas atbilstība laikam, tajā ir cits vēstījums,” skaidro Ilze Putniņa.

Māksliniece apzināti vai nē, prasmīgi manipulē ar cilvēka spēju uztvert kustīgu attēlu. Viņas darbi ir kā ikdienišķu notikumu stopkadrs. Par to interesanti domāt, vērojot gleznu „Darba diena tramvaja un trolejbusa trestā”.

„Ja skatās gleznu „Darba diena tramvaja un trolejbusa trestā” – ceļa zīmes sakritušas čupā, tramvaji stāv nekurienē bez sliedēm. Nav kustības, kaut kāds sastingums, stagnācija, kaut kas nospiedošs,” norāda Ilze Putniņa.

Gleznā „Darba diena” redzamas tikai mašīnas, to ir daudz, arī uz tilta, sastrēgušas, šajā darbā kustība nenotiek.

„70. gados, kad darbs tapis, ja  tā ir darba diena, notiek process, tas ir cilvēka un darba slavinājums, tajā laikā tam ir cita jēdzieniskā slodze,” turpina Ilze Putniņa. „Tā ir brīnišķīga spēcīga glezniecība, ārkārtīgi intensīva glezniecība vislabākajā klasiskās mākslas glezniecības izpratne.” Arī pašlaik Dainu Riņķi uztrauc, kas notiek uz ielām, pēc mākslinieces domām, mašīnu uz ielām ir pārāk daudz. Un kā pretstats tam ir gleznotās lauku ainavas, ar māju puduri, kurus ieskauj koki.

Citā zālē var aplūkot darbus, kuros attēloti arī cilvēki. „Cilvēks parādās šajā vidē, viņš nav aktīvā darba darītājs. Varbūt cilvēks un darbs, kas bija svarīgi 70. – 80. gados, darba process nav. Ir process pēc darba. (..) Mašīnas arī, visām mašīnām stikli ir aizrasojuši, būtībā vadītājs nevar redzēt savu ceļu. Pēdējos darbos mašīnām rakurss ir no aizmugures, kad ir tikai riepas, kolorīts paliek arvien tumšāks, tāds kā naftas tonis,” vērtē Ilze Putniņa.

Tāda ir arī darbā „Izpostīta puķu dobe” atainotā automašīna. Šī glezna tapusi 1988./89. gadā un ir jaunākais  mākslinieces dāvinājums muzejam.

Muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā skatāms viens Dainas Riņķes darbs, bet lai labāk iepazītu mākslinieci un redzētu, kādi vēl darbi ir LNMM kolekcijā, cikla „Paaudze” izstāde sniedz šo iespēju, ieinteresē un aizrauj.

„Daina Riņķe ir tā ir paaudze, kas ir vairāk kamerstila mākslinieki, viņi nebija ar tik skaļu vārdi kā Džemma Skulme, Boriss Bērziņš, Indulis Zariņš.  Ne mazāk nozīmīgi ir autori ar mazāku darbu skaitu, viņi ļoti bagātināja un tos vārdus zināja,” min Ilze Putniņa.

Izstāžu ciklā „Paaudze” uzmanība pievērsta 20.gadsimta otrās puses mākslai, šajā ciklā jau rādīti Felicitas Pauļukas un Birutas Baumanes darbi, to turpinās citi autori, bet pašlaik var iepazīt Dainas Riņķes glezniecību.