„Ārkārtīgi labestīga un diža kino personība, kas atspoguļojas arī viņas darbos,” raidījumā Kultūras Rondo fenācu režisori Anjēzi Vardu rakstoro Kristīne Simsone.

Par franču kino leģendu, režisori Anjēzi Vardu, kura Eiropas Kinoakadēmijas balvu par mūža ieguldījumu saņēma Rīgā 2014. gadā un kuras jaunāko darbu – dokumentālo filmu “Sejas, ciemi” varam skatīt arī Latvijā kino "Splendid Palace", Kultūras Rondo pārrunājam ar kino speciālistēm Dairu Āboliņu un Kristīni Simsoni.

Daira Āboliņa atminas 2014. gadu, kad Rīgā gatavojās Anjēzei Vardai pasniegt balvu par mūža ieguldījumu Eiropas kino nozarē. „Mēs iemīlējāmies viņā pa īstam,” stāsta Daira Āboliņa. "Viņa arī mūs tik emocionāli skaisti pārsteidza, apliecināja sevi kā īstu dzīves baudītāju, kā īstu personību ar plāniem un ļoti pašironisku attieksmi pret sevi."

Stastot par Anjēzi Vardu, Daira Āboliņa norāda, ka

viņa mēdz koķetēt, ka, iespējams, ir pirmā feministe dokumentālajā kino. Viņas feminisms izpaužas tajā, ka ir kļuvusi par kino režisori. No plaši pazīstamajām režisores jaunā franču viļņa laikā viņa ir vienīgā īstā lēdija.

"Sejas, ciemi" ir silts un sirsnīgs stāsts par divu ļoti atšķirīgu cilvēku draudzību. Anjēze Varda ir franču "jaunā viļņa" ikona, JR jeb fotogrāfs Žans Renē – jaunās paaudzes mākslinieks. Režisore ir maza auguma, toties JR – garš. Režisore apkārtējos pārsteidz ar košu matu krāsu, fotogrāfs – ar platmali un saulesbrillēm. Tomēr šīs atšķirības abiem māksliniekiem nav traucējušas kopā radīt filmu, kuru kritiķi dēvē par "aizkustinošu, līdz asarām smieklīgu un vienkārši brīnišķīgu".

Filmā Anjēze Varda un JR dodas ceļojumā pa Francijas provinci. Viņi iepazīstas ar bijušajiem kalnračiem, fabrikas strādniekiem, viesmīlēm, kazu audzētājiem, klausās viņu stāstus un tikšanās noslēgumā viņus iemūžina lielformāta fotogrāfijās, kuras līmē uz ēku sienām.

"Pēc filmas teikusi: „Man ir divas iespējas – turpināt strādāt ar viņu, otra iespēja - nekad vairs nefilmēt," bilst Daira Āboliņa. "Ceru, ka paliks pie pirmā apgalvojuma, jo tandēms ir brīnišķīgs.

"Likumsakarīgs tandēms, ne velti filma sākas ar ainu, kurā viņi runā par to, kā tas nācies, ka viņi tik ilgi nav sastapušies," atklāj Kristīne Simsone. "Tie ir divi mākslinieki, kas savos darbos izmanto tikai attēlu, cits kustīgu, cits fiksēt. Mērķi bieži ir līdzīgi – likt cilvēkiem aizdomāties par ikdienišķam lietām citā gaismā, būt tolerantākiem un atvērt prātus tam, kas kādam vēl šķiet nepieņemami."

"Viens no brīnišķīgākajiem, jauneklīgākajiem, neparastākajiem un ļoti uzrunājošiem tandēmiem," turpina Daira Āboliņa.