Spilgts zieds, kas krāšņo laikmetu; tanks, kas nevienu nelaida garām; jauno autoru balsts; cilvēks, kuram arī vajadzēja kādu plecu, uz kura izraudāties; varas iebaidīta un varas ieredzēta dzejniece padomju rakstnieku elitē, izcila tulkotāja un atdzejotāja, kas perfekti zināja vairākas svešvalodas - tik pretrunīgi viedokļi izskan par dzejnieci Mirdzu Ķempi raidījumā Kultūras Rondo.

Dzejniecei Mirdzai Ķempei februārī atzīmēs 110. jubileju. Viņas dzeja vairs nav skolu programmās, bet viņas pretrunīgā un ekstravagantā personība arī mūsdienās piesaistījusi uzmanību - kaut vai Viļņa Vēja lugā „Īsie zibsnīgie mirkļi”, kuru iestudēja Ģirts Šolis un kuru spēlēja Mirdzas Ķempes darba vietā – Benjamiņu namā Rakstnieku savienībā. Tur viņa konsultēja jaunos dzejniekus. Kas un kāda viņa īsti bija, kas bija laika un varu noteikts un kas bija īsts, un kas ir svarīgs arī mūsdienās? Par Mirdzu Ķempi Kultūras Rondo saruna ar dzejnieci Liju Brīdaku, literatūras zinātnieci Ievu Kalniņu, dramaturģi Leldi Stumbri un Aleksandra Čaka muzeja vadītāju Antru Medni.

“Latviešiem ir daudz labu dzejnieku, bet starp tiem ir tādi, kas piedod akcentu, kuri īpatni iekrāso savu laikmetu. Kā skaisti ziedi vai neparasti augļi krāšņo mūsu dzejas koku. Viens no tādiem talantiem ir Mirdza Ķempe,” uzskata dzejniece Lija Brīdaka.

“Viņa bija apbrīnojama personība, kurā krustojas pirmskara Latvijas inteliģences un garīguma zīmols ar savas un visas tautas pastāvēšanas, izdzīvošanas rūgto pieredzi padomju varas gados.”

Kā balsta stabs teltī stāvēja Rakstnieku savienības vidū, raksturojot M. Ķempi, rakstījis Zigmunds Skujiņš.

Dramaturģe Lelde Stumbre atzīst, ka par Mirdzas Ķempes personību ieinteresējusies pēdējos gados. Pirms tam bijušas saspringtas attiecības.

“70. gados, kad bija Ķempes uzplaukums gan Rakstnieku savienībā, gan radošajā dzīvē, es iekļāvos jauno dzejnieku pulciņā, kuri noliedza visu, kas notiek pasaulē un it sevišķi Padomju Savienībā. Mūsu uzskatos Ķempe bija kaut kas tāds ļoti liels un varens, kas atgādināja milzīgu bremzi, nevis cilvēku, kas palīdz jaunajiem autoriem,” atminas Stumbre. “To man nācās izjust arī uz savas ādas, jo Rakstnieku savienībā pāris reizes tiku atsaukta uz bāršanu. Visu rakstnieku vidū, kas sēdēja un bāra jaunos dzejniekus, sēdēja Mirdza Ķempe, efektīga izskatā un skaļu balsi, vareniem smiekliem.

Man bija no viņas bail, bet es arī sapratu, ka viņa nav mans cilvēks, viņa man nepalīdzēs, roku nepasniegs. Neizvedīs no tās drausmīgās situācijas Rakstnieku savienībā.”

Stumbre bilst, ka tolaik jaunie autori skatījušies uz Mirdzu Ķempi kā uz Rakstnieku savienības balstu, bet reizē arī kā uz milzīgu tanku, kas stāv pašā priekšā un neļauj nevienam tikt garām. "Tikai pēc tam uzzināju, ka viņa daudz darījusi dažādu jauno dzejnieku labā, bet zināju arī par “nāves bataljonu”, kuru viņa veda sev līdzi. Viņai bija sava gaume un uzskati, kāpēc kādu atbalsta, kādu nē,” stāsta Stumbre.

“Man par Ķempi ir iekšēji pretrunīgas izjūtas. Novērtēju labo, ko viņa devusi. Pirmām kārtām no viņas literārā mantojuma būtu jāizceļ tieši mīlestības dzejoļi. Pati aizrāvos ar šo dzeju, man liekas, tā ir paliekoša mīlas lirika latviešu literatūrā pretēji daudz kam citam. Otrs, ko es uzskatu par pozitīvu ieguldījumu, ir dzejnieces darbs ar jaunajiem autoriem, sevišķi 60. gados bija dzejnieku paaudze, kurus viņa ļoti atbalstīja,” analizē literatūrkritiķe Ieva Kalniņa.

Kalniņa vērtē, ka bija lietas, ko Ķempe varēja arī nedarīt. Kaut vai nerakstīt dzejoli pret Vizmu Belševicu, tā iesaistoties kampaņā pret rakstnieci un viņas krājumu “Gadu gredzeni”; viņa varēja nerakstīt dzejoli “Brāļu tautai ejam palīgā”, kad 1968. gadā tanki iegāja Prāgā; varēja nerakstīt dzejoli pret Aleksandru Šolžeņicinu “'Arā no manas dzimtenes” . “Varēja nerakstīt, bet tas nozīmē atteikties no iespējas būt padomju rakstnieku elitē,” norāda Kalniņa.

Neparastu šķautni Ķempes personībā atklāj Antra Medne. Tas ir stāsts par Mirdzas Ķempes draudzību ar Aleksandra Čaka otrās pakāpes māsīcu Emīliju Briežkalni.

“Briežkalnes pierakstos, kas nav publicēti, ir daudz par Mirdzu Ķempi, jo Čaka pāragrā aiziešana mūžībā 1950. gadā bija iemesls, lai Ķempe nāktu pie Emīlijas Briežkalnes viņu mierināt. Sarunas izvērtušās uz vairākām stundām.

Arī Mirdzai Ķempei, kā stiprai sievietei sarkanā mētelī melniem matiem, bija vajadzīgs cilvēks, uz kura pleca izraudāt savas privātās sāpēs. Emīlija Briežkalne prata uzklausīt un klusēt,” stāsta Medne.

“Pilnībā vara viņu nevarēja izmainīt, vara viņu bija iebaidījusi," uzskata Brīdaka. "Viņa palika savā dvēselē tāda pati. Viņa nebija cīnītāja, pretgājēja, nevienu nav nodevusi, neko noziedzīgu nav izdarījusi. (..) Neraugoties uz savām bailēm, viņa centās darīt labu. Dzejoļi, kuros viņa slavēja padomju varu, - tādi radās visapkārt, to saprast var tie, kas tajā laikā dzīvojuši. Tā bija organiska dzīves sastāvdaļa. (..) Patiesi bija pretrunīgs cilvēks savā dvēselē. Nesacēlās pret to, kas apkārt notika, bet iekšējā dzīvē gribēja citu īstenību."