Žurnāla "Latvijas Arhīvi” sērijā "Vēstures avoti" izdots krājums – 19. gs. gleznotāja un mākslas vēsturnieka Jūliusa Dēringa atmiņas “Ko es nekad negribētu aizmirst jeb atmiņas no manas dzīves”. Atmiņas izdotas oriģinālvalodā – vācu un Valdas Kvaskovas tulkojumā latviešu valodā.

J.Dēringa atmiņu stāstījums aptver laiku no 1844. gada līdz 1860. gadam. Izdevumu ievadā V. Kvaskovas eseja “Māksla un kultūra, svētki un ikdiena gleznotāja Jūliusa Dēringa atmiņās” un avota publicēšanas pamatprincipu raksturojums.

Atmiņu tulkotāja Valda Kvaskova skaidro, ka 18. gadsimta kultūrā labi audzinātam cilvēkam lika rakstīt dienasgrāmatas. Tā bija daļa no audzināšanas – iemācīties rakstīt, iemācīties izteikt domas un uzskatus.

“Savās atmiņās rakstījis, ka sācis rakstīt dienasgrāmatas 19 gadu vecumā,” atklāj Kvaskova. “Atmiņas vēlāk raksta, balstoties uz dienasgrāmatām. Atmiņu krājums beidzas ar 1860. gadu, bet viņš rakstījis atmiņas līdz 1866. gadam. Nav zināms, kāpēc pārtraucis. Zudis atmiņu pirmais sējums par jaunības laiku Drēzdenē. 1845. gada novembrī Dērings ierodas Jelgavā un atmiņas raksta līdz 1860. gadam. Dienasgrāmatas raksta līdz mūža beigām, ir daži zudumi, tās beidzas 1897. gadā.”

Mūžībā Dērings aizgāja 1898. gadā, pēdējo mūža gadu viņš atmiņas nav rakstījis vai šie sējumiņi zuduši.

“Šīs dienasgrāmatas ir pilnīgi unikāla liecība par Kurzemi,” uzskata mākslas vēsturniece Edvarda Šmite, kura jau 20 gadus ir pazīstama ar Dēringa atmiņām, izmantojusi tās dažādos pētījumos. “ Viss šis materiāls ir ārkārtīgi interesants un svarīgs divu apsvērumu dēļ: kara laikā Kurzemē tik daudz gāja bojā, Jelgava nodega, daudz materiālu aizgāja prom no Latvijas 1939. gadā [izceļojot vācbaltiešiem].”

“Viņš neapraksta visu. Bet, ja iedomājamies Kurzemes vēsturi kā tīklu, tad ar Dēringa dienasgrāmatām daudzas tīkla acis tiek aizpildītas,” analizē Šmite.

Kā otru svarīgu aspektu Šmite min šobrīd aktuālo interesi par ciltskokiem un radurakstiem. “Viena lieta, ka atrodi faktu, ka cilvēks dzimis vai miris baznīcas grāmatā. Bet Dērings apraksta, ka tā bija tāda dāma vai tas bija tāds kungs. Viņš ir ļoti korekts. Negatīvās lietas viņš nesaka. Man ir aizdomas, ka viņš no paša sākuma raksta dienasgrāmatas ar domu, ka tās tiks publicētas. Mēs esam viņa sapni realizējuši,” stāsta Šmite.

“Pieņemu, ja cilvēks lasītu no viena gala, tad pret vidu apgurtu, jo cilvēki ir sveši, bet tikko tu pieķeries, ja vajag kādu konkrētu vietu, gadu, cilvēku. Tas ir fantastiski. Man tā visa lieta bezgala patīk,” atzīst Šmite.

Vēl līdz 21. janvārim Mūkusalas Mākslas salonā skatāma izstāde “Kurzemes albums”, kur apkopota unikāla 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta pirmās puses attēlu kolekcija, kopskaitā 90 zīmējumi, siluetgriezumi un fotogrāfijas.

Par "Kurzemes albumu" stāsts arī Kultūras Rondo

Juliuss Dērings - tā laika gleznotājs, zīmēšanas skolotājs un mākslas vēsturnieks, kurš plaši darbojās portreta žanrā, kā arī gleznoja altārgleznas Kurzemes un Lietuvas baznīcās, strādāja par zīmēšanas skolotāju Mītavas ģimnāzijā. Viņam ir lieli nopelni Kurzemes muzeja kolekciju sakārtošanā un kolekciju katalogu izstrādāšanā.