„Tie ir melni ir, bet ļoti priecīgi, ironiski, smieklīgi,” tā savus stāstus jaunākajā krājumā "Es nekad nerunāju muļķības" sarunā Kultūras Rondo raksturo Guntis Berelis. "Kopš iepriekšējā stāstu krājuma „Mīnotaura medības” ir pagājis diezgan ilgs laiks, stāsti rakstījušies lēni, pa vienam gadā apmēram, parasti gandrīz uz pasūtījumu, pamazām ir savākušies."

"Šim stāstu krājumam vajadzēja iznākt pirms vairāk nekā 10 gadiem, bet citādā skatā. Ap 2005. gadu radās ideja par stāstu krājumu, kas veltīts mūzām – viens par literatūru, viens par mūziku, viens par glezniecību, par filozofiju," turpina rakstnieks. "Stāstu par filozofiju uzrakstīju „Heidegera kungam patīk kaķi”, kas ir arī šajā krājumā. Sāku rakstīt par mūziku, mākslu, literatūru, tur nekas nesanāca no stāstiem, sanāca romāns „Ugunīgi vērši ar zelta ragiem”. Iecerētais stāstu krājums par mūzām palika pusratā. Arī šajā krājumā atskaņas var just. Ir gan literatūra, filozofija, māksla  tādi kā stāstu bloki."

Krājumā lasāmi desmit stāsti, kas tapuši beidzamo gadu laikā. To caurviju motīvu varētu nodēvēt par “nenovēršamo esamības absurdu” – absurds literatūrā, filozofijā, mākslā un pat politikā un puslīdz aktuālās būšanās. Lasītājs tiek izvadīts cauri visiem elles lokiem komplektā ar šausmām un priekiem, ko šāda ekskursija sagādā. Grāmatas pamatdoma – mazliet iekustināt smadzenes tiem, kam vēl viņas palikušas un kas māk ar viņām apieties. Noteicošā intonācija – neganta groteska un provokācija. Autors uzskata, ka tas arī ir viens no literatūras mērķiem, vienlaikus arī metodēm – provocēt lasītāju uz līdzdomāšanu un vienlaikus viņu izklaidēt ar labiem sižetiem.

Gunta Bereļa stāstu krājumu "Es nekad nerunāju muļķības" izdevis apgāds "Dienas grāmata".