“Iekšējā sajūta bija drošāka, pārliecinošāka, pieļauju, ka esmu pieaugušāka, nekā pirms trim gadiem. Man ļoti patika viss, kas notika,” par otrā dzejoļu krājuma tapšanu stāsta Madara Gruntmane.

Dzejniece Madara Gruntmane palikusi uzticīga sev arī jaunajā dzejas krājumā “Dzērājmeitiņa”, kurā atklāti runā par savu iekšējo pasauli un sajūtām, kas rodas, zaudējot realitāti. Kultūras Rondo studijā dzejkrājumu pārrunājam ar Madaru Gruntmani un redaktoru Guntaru Godiņu.

Guntars Godiņš atzīst, ka piekritis būt par redaktoru, jo Madarai izdevās pārsteigt.

“Izdevās ar to, ka neko nesafantazē, ir tāda, kā ir. Pat Čaks nebija tāds, kā viņš rakstīja. Viņš tēloja to otru - brīvo. Madara neko netēlo. Otra grāmata var būt sarežģītāka, var arī nebūt, ja tā tiek veidota ar savu koncepciju. Viņa atrada savu koncepciju," uzskata Guntars Godiņš.

Viņš norāda, ka grāmata ir dialogs starp Madaru, ko iedomājamies, un to, ko redzam.

“Man svarīgs godīgums, svarīgi nosaukt lietas īstajos vārdos, būt kopā ar cilvēkiem, kuri godīgi pret mani. Ja ir bail pašam no sevis, tad reizēm melojam, jo citādi nevaram. Mācos iet pa dzīvi un nebaidīties, ne vienmēr tas izdodas," norāda Madara Gruntmane.

"Kad rakstu, nedomāju par cilvēku, kurš lasīs. Es domāju par cilvēku, kurš lasīs, kad grāmata tiek likta kopā. Izjūtu atbildību pret viņu," bilst Madara Gruntmane.

Pirms trim gadiem “Neputns”  laida klajā Madaras Gruntmanes pirmo dzejas krājumu –  “Narkozes”–, kas pieteica jaunu balsi latviešu dzejā – svaigu, ekspresīvu, izaicinoši atklātu un nenogludinātu. Otrais to intonatīvi turpina, paverot jaunas tēmas un jautājumus.