“Es mūzikai kalpoju visu mūžu un mūzika bija tā, kas uzturēja manu dzīves garu, optimismu un palīdzēja arī attīstīt manas dzīve izjūtas. Mūzika ir sfēra, kur nedrīksti melot, jābūt atklātam. Pārdzīvojumu, ko izlasi skaņdarbā, vajag pašam izjust un novest līdz klausītājam” atzīst diriģents Aleksandrs Viļumanis.

Aleksandrs Viļumanis savā diriģenta mūžā piedzīvojis gan mūzikas debesis, gan padzīšanu no Operas nama. Viņam šogad augusta beigās nosvinēta 75. dzimšanas diena, un jau vairāk nekā piecdesmit gadu rit viņa profesionālā mūziķa ceļš. Par jubileju gan maestro nedaudz smīn, sarunā viņš bilst, ka vīrietim par jubilejām pēc 50 gadiem jāaizmirst, māksliniekam reizi piecos gados tā varētu būt radoša atskaite par paveikto. Kultūras Rondo par dzīvi mūzikā saruna ar maestro Aleksandru Viļumani.

Šāda radošā piecgades atskaite būs 19. novembrī, kad Latvijas Nacionālajā operā notiks Maestro Aleksandra Viļumaņa koncerts. Maestro ierakstījis spilgtas lappuses latviešu operteātra un ārvalstu opernamu vēsturē. Ar pārliecinošajām operu un baletu interpretācijām, daudzajām skaņuplatēm un diskiem izaugušas vairākas mūzikas mīļotāju paaudzes. Maestro raksturīga dziļa muzikalitāte, emocionalitāte, rūpīga dramaturģijas izpēte. Viņa repertuārā ir 70 operu un 30 baletu.

Raidījumu ievada skan Čigānu koris no Dž. Verdi operas „Trubadūrs” un izvēle nav nejauša, jo tā bijusi pirmā opera, ko Aleksandrs Viļumanis diriģēja Latvijas Nacionālajā operā 1968. gadā.

“Tā bija pirmā opera, ko nodiriģēju 1968. gadā Nacionālajā operā bez mēģinājuma,” atklāj Aleksandrs Viļumanis. “Saslima Rihards Glāzups. Atcerējās, ka es savā laika strādāju par kormeistaru un asistēju šai operai. Uzaicināja glābt situāciju.

Mācījos konservatorijā pie Leonīda Vīgnera operas un simfonisko diriģēšanu un biju vairāk nolēmis, ka orientēšos uz simfoniskā orķestra diriģēšanu. Par nelaimi šo izrādi klausījās arī komisija no Kultūras ministrijas un tā es tiku nozīmēts Operā par diriģentu.”

“Noteikti,” atzīst Aleksandrs Viļumis, piekrītot, ka mūzika glābusi arī grūtos brīžos. “Kad sāc diriģēt, nedomā par ikdienas grūtībām, pārestībām, pilnīgi atdodies, iegrimsti citā sfērā, skaņu sfērā, kas rada citas izjūtas.”

“Ir lietas, kuras nevarēju realizēt no manis neatkarīgu iemeslu dēļ. Ir lietas, kas traucējušas karjeru grozīt citā plāksnē. Varēju strādāt arī ārzemēs, bet sanāca, ka nebija lemts. Visādi ir gājis. Bet ir ārkārtīgi spožas lapaspuses, kuras nāca negaidīti, kur spēj sevi novērtēt objektīvi svešā vietā, kas tu esi, ko spēj un vari,” tā savu diriģenta karjeru vērtē Aleksandrs Viļumanis. Viņš arī min, ka pēc stažēšanās bijusi iespēja palikt strādāt Sanktpēterburgā, toreiz Ļeņingradā, bet diriģents vēlējies veidot ko savu. Tiesa, atgriežoties Rīgā, no Radio komitejas orķestra galvenā diriģenta vietas atteicies, jo uzskatījis, ka tā būtu neētiska rīcība pret Leonīdu Vīgneru.

“Tā es nostrādāju Operā gandrīz 11 gadus, izveidoju labu trupu, labu repertuāru. Tad bija nedaudz drūmāki gadi,” bilst Aleksandrs Viļumanis un atklāj, ka strādājot ar partitūru, viņš to lasa kā grāmatu.

Bet stāstot par viesdiriģenta darbu atklāj, ka Maskavas Lielajā teātrī Verdi Vergu kori atkārtojis izrādes laikā uz bis. Tas bija pirmais tāds gadījums Lielajā teātrī. “Attieksme bija ļoti draudzīga, krievu mūziķi vai nu atzīst vai ne. Ja atzīst, tad ir savstarpējas simpātijas un lieliska muzicēšana kopā. Arī koristi. Pat sūtīja puķes pēc izrādes,” atminas Aleksandrs Viļumanis.

Par savu Aleksandrs Viļumanis sauc romantisko mūziku.

“Pēc dabas esmu ideālists un romantiķis, man pie sirds vairāk romantiskā mūzika. Esmu diezgan emocionāls cilvēks. Bet esmu diriģējis dažāda rakstura mūziku, jo uzskatu, ka profesionālim ir jāapgūst viss. Diriģēšana ir brīnišķīga profesija, kamēr vari fiziski turēt, tikmēr vari strādāt.”