Izstāžu zāles “Rīgas mākslas telpa” lielajā zālē līdz 12. novembrim aplūkojama izstāde “Laime pazīst pasauli”. Tajā eksponēti Māra Subača šajā gadā jaunradītie darbi, kas tapuši, domājot par laimi kā cilvēka augstāko esamības formu.

Lieli priecīgi laukumi, mazi cilvēciņi, horizonta līnija. Un saruna ar Visumu. Lakonisks teksts. Par laimi, Dievu, zvaigznēm, gudrību, telpu… Viena siena ar kolāžām. Tie ir daži Kultūras Rondo iespaidi Māra Subača personālizstādē „Laime pazīst pasauli” Rīgas mākslas telpā.

"Mani interesē, vai tas darbs kaut ko izstaro, vai nē. Mana mistika un buršanās ir, kad viņu taisu, ja izstaro uz skatītāju, tad ir izdevies. Tas ir virziens, kuru pēdējā laikā eju – nenoliegt pasauli, jo dievišķs ne es, ne kāds cits nevar būt,” par saviem darbiem stāsta Māris Subačs.

"Mana ticība ir, ka darbu estētiski baudāmu padara neredzamā garīgā pasaule, kas vienkārši tur nospiežas, kas izgaist Dieva neredzamībā," bilst mākslinieks.

"Man kā māksliniekam ir savas domas, kas ir izdevies, vai nav. Man ir ticība, ka cilvēks no malas redz labāk, uzmanīgi vēroju, ko citi skatās. Man liekas, ka darbs staro, bet cits no malas redz labāk. Dieva realitāte man nekad nav bijusi vīzija, bet kaut kas neredzams. Kā šo neredzamo padarīt redzamu, ar to esmu mocījies pēdējos gadus," atzīst Māris Subāčs.

Izstādē ir šī gada darbi. "Jo tuvāk realitātei nokļūst, jo tā kļūst neredzamāka un  savienojas ar pasauli. Arvien mazāk darbi saistās ar dogmatiskiem sižetiem un baznīcas uzbūvi, vairāk mistiku dabā un daiļradē. Man ir sajūta, ka neredzamais, kas ir dievišķa esme, savienojas ar mākslinieku, kas nav dievišķa esme. Tad veidojas starojums, kas īsti dievišķs nav, bet tajā virzienā staro," atzīst Māris Subačs

"Mani interesē starojums bildēs, ir sajūta, ja mazu ieskanē un palielina, labāk starojums iznāk, nekā, ja zīmē uzreiz lielu," tā Māris Subačs.