Politiskais teātris kā teātra žanra paveids Latvijas teātros. Kopš Alvja Hermaņa iestudētā „Tautas ienaidnieka” Jaunajā Rīga teātrī ir pagājuši vairāki gadi. Tāpat kā kopš viņa paziņojuma, ka Latvijā nav politiskā teātra. Šajā sezonā ir gan „Veiksmes stāsts”, kurš turpina dramaturga Jāņa Baloža iekopto līniju, gan Gata Šmita „Kārkli” Jaunajā Rīgas teātrī, gan Matīsa Gricmaņa un Valtera Sīļa „Būt nacionālistam” Dirty Deal Teatro. Politiskais teātris Latvijā ir dzīvs, kāds tas ir, vērtē Gunta Sloga, kura pirms vairākiem gadiem aizstāvēja maģistra darbu "Par mūsdienu Latvijas politisko teātri", un teātra zinātniece Zane Radzobe.

Gunta Sloga vērtē, ka Matīsa Gricmaņa un Valtera Sīļa „Būt nacionālistam”  ir viens no labajiem pārsteigumiem šajā sezonā, runājot par politisko teātri.

Vērtējot Gata Šmita veidoto iestudējumu „Kārli” Jaunajā Rīgas teātrī un Jāņa Baloža iestudējumu „Veiksmes stāsts”, Zane Radzobe atzīst, ka neviens no šiem iestudējumiem viņai neliekas laba izrāde, jo visas šīs lietas iespējams izstāstīt dziļāk un sarežģītāk, un tas nav tik vienkārši, kā teātris cenšas to pateikt. Līdz ar to pats teātris nonāk zem sitiena.

Gunta Sloga uzskata, ka „Kārkli” citā teātrī neizpelnītos tādu ievērību. Pati izrāde ir savā ziņā viduvēja, jo tā nepasaka, kā ir un ne ko darīt. Arī žanrs paliek pa vidu. Cik var smieties par Solvitas sarkanajiem matiem vai Lembergu.

Politiskais teātris Latvijā šobrīd realitātē priekšvēlēšanu laikā ir ļoti neinteresants, atzīst raidījuma Kultūras Rondo viešņas. Lielāka daļa politiķu vadošajās partijās ir bez harizmas, noteiktām vērtībām un idejām. Mums nav šo līderu, kuriem sekot. Ir pelēki neizteiksmīgi cilvēki, kuri sola to, kam nav sakara ar realitāti.